Šardeni

Šardeni bija viena no daudzajām jūras laupītāju ciltīm, kura it agri sāka dzīvot godīgi no sava darba. Viņu etniskā vēsture ir aprakstīta Ēģiptes senrakstos, kuri kādreiz esot glabājušies Elamāras arhīvā.

Šardeni bijuši kādreizējie Ūras vergi. Viņus atbrīvojusi Ēģipte. Pateicībā par to šardeni esot kļuvuši par brīvprātīgiem Ēģiptes  faraona Amenhotepa miesassargiem, apkalpotājiem un algotņiem. Karojuši daudzās frontēs. Dzīvojuši nelielās ģimeņu zemkopības un lopkopības kopienās Ēģiptes ziemeļrieteņa galā gar Nīlas piekrasti.

Faraona Ramzesa II valdīšanas laikā (14. gs beigās - 13. gs sākums p. m. ē.) no šardeniem tika izveidots visniknāko un varonīgāko karavīru korpuss, kas piedalījās senvēsturē pazīstamajā un Bībelē pieminētajā Kadešas kaujā. Pēc Ramzesa II nāves šardenu korpusu likvidēja, jo šardeni atteicās pakļauties priesteru nelikumīgi ieceltajam jaunajam 20. dinastijas faraonam Ramzesam III, kurš šardenus padzina no Ēģiptes un sāka vajāt kā niknākos zvērus, kas apdraud ganāmpulku.

Neatrazdami vietu un neprazdami vairs miermīlīgi dzīvot, šie spēka pilnie vīri kļuva par jūras laupītājiem. Taču izveidojuši savas ģimenes, aprima, padzina kazu ganus no Vidusjūrai tuvajiem rajoniem un izveidoja tagadējās Tunisijas, Alžīrijas, Jordānas un Lībijas teritorijās savas valstiņas jeb emirātus.

Ar sīkānu (umbru ciltis Sicīlijā) palīdzību šardeni aizsprostoja upes ar akmens dambjiem, izveidoja akmeņiem nostiprinātu irigācijas kanālu sistēmu, sastādīja meža pudurus un dārzus, neauglīgo zemi pārvērta druvas, piemājas lopu ganībās un ziedošos augļu dārzos, dabas parkos. Izjauktais ūdens aprites režīms atjaunojās, bet tā pamatā tomēr palika pastāvīgi uzraugāmā irigācijas kanālu sistēma. Jaunajos mežos atkal saradās zvēri, arī lauvas, ziloņi, tīģeri, upēs zivis un putni. Kaķveidīgo zvēru ādas, ziloņkauls, pērlenes, eksotiski augļi, krāsvielas, smaržvielas, ēteriskās eļļas kļuva par šardenu galveno eksportpreci. Šardenu koku audzētāji ieguva tīru rožu eļļu, pārņemot esipānu pieredzi rožu eļļas iegūšanā. Rožu eļļa tūdaļ guva pasaules slavu un pieprasījumu tirgū, ienesa mantu krātuvēs zeltu, bet maizes un augļu pietika pašiem un tirgum.

Neraugoties uz tik veiksmīgi attīstītu saimniecību, šardeni nepameta jūras pirātismu. Tunisijas zemesrags un salas pretī Vidusjūras abu ezeru jūras šaurumā kļuva par šardenu pirātu iemīļoto uzbrukumu vietu citzemju tirgotājiem. Šardeni panāca to, ka šo šaurumu drīkstēja šķērsot tikai ar Tunisijas šardenu un sīkānu valdnieka atļauju, jo jūras šauruma Tunisijas piekrastes klintīs atradās viņu akmens mūra cietokšņi, kas bija pieejami no jūras puses vai pa tikai šardeniem un sīkāniem zināmām līkloču taciņām gar bīstamiem bezdibeņiem.

Kādā 1170. g. dienā p. m. ē. Ēģiptē ieradās milzīga karavāna ar šardenu virsvaldnieku, viņa ģimeni, sulaiņiem, karaspēku priekšgalā, tautas masām un lopu bariem aiz tiem, lai lūgtu patvērumu savai tautai Nīlas piekrastē. Bet vai tad tas vairs bija kāds palīdzības lūgums, - tas bija šardenu iebrukums Ēģiptē. Šardenu valdnieks ar viltību izvairījās no kara un patiesībā sagrāva ierasto Ēģiptes saimniekošanas sistēmu, kādēļ daži vēsturnieki rakstīja, ka Ramzesa IV valdīšanas laika beigās (miris 1175. g. p. m. ē.) Ēģipte esot piedzīvojusi vislielāko pagrimumu (88).

Šardeni atkal palika Nīlas piekrastē, kur dzīvoja pirms padzīšanas, atstumdami iepriekšējos iedzīvotājus etiopus augstāk kalnienēs aiz Nīlas lielajām krācēm, hamītus uz Nīlas deltas apvidu un Āziju, bet paši iekundzējās senajās Tēbās. Tam bija ķēdes reakcijas sekas, jo cits citu sāka izstumt no iesēdētajām vietām. Tajā laikā tad arī sākās pirmie sīko negroīdu ieceļojumi Indijā un Ķīnā, arābu nomadu lopkopju ieceļojumi Mazāzijā, Irānā, kuru sekas ir jau it labi zināmas.

Tuksnesis bija palaists brīvībā un pārklāja smiltīm šardenu zemi, bet ziemeļa galā palika saimniekojam slepkavas un laupītāji, kuriem nevajadzēja ne aramzemes, ne mājlopu, ne dārzu. Tā radās tuksneši Lībijā un Alžīrā, nenosakāmas izcelsmes tautas Ziemeļa Āfrikā, Arābu pussalā un citās vietās, kuras turpināja meklēt apmešanās vietas, kas parādīts senrakstos (56).