Amorieši bija nemierīga nomadu lopkopju cilšu militarizējusies apvienība, kas uzradās 24. gs p. m. ē., bet 16. gs p. m. ē. tie iebruka Mitannijā, Hattijā, Ēģiptē, dzenādami savus sīklopu un mūļu barus Sīrijas, Izraēlas, Irākas un Mezopotāmijas stepēs, bet vēlāk apmetās uz pastāvīgu dzīvi Akkādā, kurā kopš 3. g. tk vidus līdz 1. g. tk sākumam p. m. ē. dzīvoja cita semītu cilts - akkādieši. Akkādieši bija zemkopji.
Babilonijas vergturu valsti 1894. g. p. m. ē. nodibināja amorieši, kas esot cēlušies no skaistules Amāras (‘tās, kas nav Māras meita’). To nodibināja nomadu lopkopju militārais vadonis Hammurapi, kļūdams par Babilonijas valdnieku dinastijas iesācēju. Hammurapi ātri pakļāva kaimiņu ciltis. Hammurapi īpašumā drīz vien pārgāja visi Šumēras labumi.
Pēc Hammurapi nākšanas pie varas lielie algotņu pulki, kuri bija kalpojuši iekarošanas kariem un vergu medīšanai, palika bez iztikas līdzekļiem lauksaimniecības sagraušanas dēļ, kālab nācās sākotnējos algotņu barus, uz kuriem šī klasiskā vergturu valsts balstījās, palaist brīvībā. Starp šiem algotņiem bija ahajavi un citas karojošās jūras tautas. Tā pieauga lieko cilvēku skaits ar amoriešu gādību un amoriešiem pašiem par nelaimi. Pāris simt gadu laikā Babilonijā pārgāja visi Šumēras labumi un vēl kaimiņu ciltīs salaupītās bagātības. Tā Babilonija kļuva par varenāko vergturu valsti Āzijā.
Tā bija stipri centralizēta valsts, kurā pēc 200 gadiem uzplauka zemkopība, lopkopība, amatniecība, māksla, arhitektūra un pirmo reizi aizvēsturē arī naudas saimniecība (augstas nomaksu likmes aizdevumi, mīšana), tirdzniecība. Taču tās ideoloģiju noteica vienīgi valdnieka kults. Pastāvēja atšķirīgas reliģijas, kuras tomēr kalpoja valdnieka slavināšanai.
Šajā valstī iegāja daudzas atšķirīgas ciltis, kas runāja visās tajā laikā iespējamās valodās. Tie bija vergi un algotņi, virs kuriem pacēlās valdniekam pakļautā vergturu kārta, ko pārstāvēja amorieši un kasieši, kas 1518. g. p. m. ē. iebruka Babilonijā un nodibināja kasiešu valdnieku dinastiju. Tā valdīja līdz 1204. g. p. m. ē., daļēji sagrāva zemkopības sistēmu, izdalot priekšplānā lopkopību un laupīšanu. Tāpēc lopkopji un laupītāji tika sanaidoti ar zemkopjiem. Atskaņas par tiem laikiem vēl tagad ir lasāmas Bībelē. Tas bija stāsts par divām naidīgām semītu ciltīm – lopkopjiem un zemkopjiem.
Babilonija apdraudēja Hattiju, haju pirmo valsti Aniju, hurrītu Mitanniju, Eblu, Fenīķiju un Ēģipti, kaimiņu lopkopju un zemkopju kopienas, kas izsauca hetu valsts karu pret Babiloniju, kurā to pilnīgi sagrāva, bet labuma no tā nebija nekāda, jo atkal izveidojās liekie cilvēki, kas meklēja iztikas līdzekļus un paliekamu vietu. Tāpēc laupīšana uzplauka vēl krāšņāk, Hattija, kura pieņēma šos cilvēkus savā valstī, izaudzināja paši savu augoni, kas milza tikmēr, kamēr Santorinas katastrofas laikā pārsprāga un sagrāva Hattiju no iekšienes. Šī problēma nav zaudējusi aktualitāti arī mūsu dienās, ja runājam par Homo soveticus plūdiem Baltijā ─ vēsture turpinās, tikai jaunās formās un citās vietās.