4. Burtu senkultūras
Epipaleolitā un mezolitā burtu arheoloģiskos pieminekļus raksturoja Kostjonku senkultūra, kuras senlietas kalpoja burtiem līdz pat neolitam, kad apguva podnieku mākslu un uzlabojās krama kalšanas tehnoloģija.
Mezolita beigās burtu apmetnes pamazām izkaisījās abpus Donas upei, kur Krievijas impērijas Rostovas apgabala Razdoru ciema teritorijā tika atklāta Rakušečnajas Jaras apmetne. Divas burtu apmetnes tika atklātas Suras upes piekrastē, trīs - Uļjanovas apgabalā pie Lugovajas upes, trīs - Ļebjažes upes piekrastē, trīs - Čeremšanas upes piekrastē pie Dimitrovgradas pilsētas. Pavisam ir zināmas vairāk par 70 mezolita un neolita sākuma apmetnēm, kas atzītas par Dņepras - Donas - Doņecas - Dienvidūralu senkultūras pieminekļiem. Šo senkultūru izdalīja arheologs V.Tretjakovs vienveidīgo senlietu dēļ. Kā rāda pats nosaukums, tad šajā senkultūrā iegāja ne tikai burtu, bet arī lejiešu, ziemeļa sindu, tāmbovu un sibīru pieminekļi mežastepē un tai piegulošajā mežu zonā. Tā bijusi izplatīta Penzas, Saratovas, Volgogradas, Voroņežas, Uļjanovas, Rostovas pie Donas apgabalā, abpus Donas upei, novados no Donas upes līdz Volgas labajai piekrastei, kā arī Priekškaukāza novados, Kalmikijā, Baškīrijā un Rieteņa Sibīrijā līdz Obas upei. Tā vai citādi šie novadi bija burtu un viņu tuvāko kaimiņu teritorijas, kurās bijusi manāma Voroņežas apgabalā dzīvojušo vēlās Kostjonku senkultūras cilšu tradīciju iespaids. Īsuma labad šo senkultūru esmu nosaucis par Tanaisas senkultūru pēc senā Donas upes nosaukuma, jo pēc V.Tretjakova atzinuma tās centrs esot senās Kostjonku apmetnes Donas upes piekrastē, t. i., Krievijas Voroņežas apgabalā.
Tanaisas senkultūra - tipiska burtu radīta neolita senkultūra.
Sindu katakombu senkultūra bija izplatīta kopš 2500. g. p. m. ē. visos burtu novados. Tā nosaukta pēc savdabīgajiem uzkalniņu kapu laukiem, kuros mirušie apbedīti pēc epipaleolita tradīcijas dziļās nišās ar akmeņu apdari, pārsedzot nišas ar akmens plātnēm kā Čongaras svētkalnos.
Šīs senkultūras pieminekļi ir pētīti Lejasvetlūgas kapulaukā un kurgānos, kuros izceļas divas pieminekļu grupas - augstais, apaļais Raganas svētkalns ar četriem zemākiem mākslīgi uzbērtiem pauguriem vasaras un ziemas saulgriežu asu virzienos, kuri nav izpētīti un atrodas bijušās Gončaru sādžas apkaimē; garais, augstais Zalkša svētkalns un uzkalniņu kapulauks ap to Ņižņevetlūgas sādžas dienvidu piekalnēs. Kapulaukā atrastas dažādu laikmetu keramikas lauskas, sākot ar vāji apdedzinātiem neornamentētiem traukiem, kuros palikušas zāles kušķu švīkas, nolīdzinot virsmu, un beidzot ar krāšņi rotātiem auklas keramikas traukiem, kuriem bija māla bumbulīšu un sīko veltnīšu rotājumi. Atrasts viens neliels medus podiņš, kas bagātīgi rotāts ar sarežģītiem rakstiem, kuri iekrāsoti ar baltu krāsu un atgādina Mikēnu senkultūras traukus.
Tika izpētīts uzkalniņu kapulauks Vetlūgas un Zemļačkas satecē, kur atkal bija divas kurgānu grupas: dienvidrieteņa pusē Vetlūgas augstajā krastā atklātā uzkalniņu grupa nosaukta par Lielajiem kurgāniem, jo tās vidū bijis augsts, apaļš Raganas svētkalns ar apakšzemes katakombu un ieeju tajā, bet apkārt četri vidēji lieli paugurīši saulgriežu asu virzienos un 12 mazāki kapu kalniņi, kuri sakārtoti lokā starp vasaras saulgriežu ass kalniņiem pret saullēktiem un saulrietiem; ziemeļaustreņa pusē, kapulauks pretī Kondrašova sādžai, kapulauks Zemļačkas upes labajā krastā, kur ap garo Zalkša svētkalnu grupējās plašs neolita beigu, bronzas un dzelzs laikmeta kapulauks. Kapulaukos atrastas dažādu laikmetu keramikas lauskas, atrasts Kaukāza kalnos sindu kausētās bronzas lemesis, duncis, kaklariņķis, vīts pirksta gredzens, vilka zobu krelles; Annas kapulauks Annas rajona pilsētas apkaimē, kur atrada triju kopienu ciematus un augšminēto divu tipu kurgānus; Krasnoseļskas kapulauks tāda paša nosaukuma ciemata teritorijā, kur blakus atklāja trīs nocietinātu bronzas laikmeta ciematu paliekas. Arī šis kapulauks bija veidots pēc augšminētās shēmas; Sadovajas kurgānu kapulauks Bijugas upes piekrastē, kurš atkal bija veidots pēc augšminētās shēmas, bet kapos atrada importētu keramiku.
Arheologs P.Liberovs šajā sakarībā rakstīja, ka izslavētajiem Donas piekrastes katakombu apbedījumiem trūkst pašas galvenās detaļas - katakombu, jo vienkāršas bedres, kuru sienas apdarinātas ar akmeņiem, būtu drīzāk jāsauc par akmens zārkiem, nekā par katakombām, bet lai nu tur būtu kā būdams, viņš atzina, ka visas pārējās pazīmes atbilstot katakombu senkultūrai, kaut gan pieminekļi tikko atklāti, vēl nav izpētīti, kad tiem pēc ārējām pazīmēm jau piešķirts katakombu senkultūras gods, kuru daudzi zinātnieki daudzina vairāk pēc tradīcijas, nekā pēc senkultūras būtības (184).
Abaševas senkultūra pazīstama pēc atradumiem kurgānu kapulaukos. Tie bija līdzīgi augšminētajiem kapulaukiem Donas upes piekrastēs. Tai raksturīgi krama, raga, kaula un bronzas rīki, kaula, gliemežnīcu un bronzas rotas. Vara priekšmetu depozīti liecināja par attīstītu metalurģiju un metāla kalšanu. Iedzīvotāji nodarbojušies ar zemkopību, piemājas lopkopību, medībām, zvejniecību, vākšanu, kas sakrīt ar senrakstos sniegtajām ziņām.
Gorodecas senkultūra - vēl viena tipiska burtu senkultūra, kas būtībā tomēr neatšķīrās no pazīstamajām dzelzs laikmeta senkultūrām Eiropā, piemēram, Halštates senkultūras, dzelzi iegūstot Ūralu kalnos.