Gorodecas senkultūra
Gorodecas senkultūra tika izdalīta un nosaukta pēc V.Gorodcova 1898. gadā izpētītā Gorodecas pilskalna. Tā bija izplatīta dzelzs laikmetā (7. gs p. m. ē.- 5. gs m. ē.) Jilgas (Volgas) upes vidusteces un lejteces abās piekrastēs, novados starp Donas un Volgas upi, Donas upes lejtecē, respektīvi, burtu dzīvesvietās.
Gorodecas senkultūru raksturoja:
grupām izvietoti pilskalni ap ciematu konglomerācijām upju sateču augstajos krastos, kur bija dabīgi ūdens šķēršļi un stāvas nogāzes;
dambjiem, grāvjiem un mietu žogiem nocietināti ciemati;
puspagraba un pagraba stāvbaļķu celtnes;
galvenais iztikas avots − zemkopība un piemājas lopkopība (70 -8 0 %, pārējais ─ medīšana);
kažokādu zvēru medīšana un zvejošana upēs vai ezeros, vākšana; attīstīta metalurģija un metālu kalšana (bronza, dzelzs);
keramiku raksturoja pinuma formas gravējumi un uzlipināti veltnīši, ģeometriskas formas raksti - skujiņas, līkloči, riņķi, rombiņi u. c., kas izvietoti līmeniskās un stateniskās rindās ar trīsstūra formas laukumiem kā rāmjiem ap šiem rakstiem;
atrastas Baltijas dzintara krelles, austrumzemju zelta un sudraba rotas, emaljas krelles, bronzas kakla riņķi ar piekariņiem, pirksta gredzeni, arābu dirhemi, loka saktas, spirāliskas deniņu piespraudes, kaula ķemmes.