Abševas senkultūra (2500 - 1000. g. p. m. ē.) pastāvēja blakus Kurgānu senkultūrai bronzas laikmetā. Nosaukums ņemts no Abaševu ciemata Čuvašijā. Senkultūra bija izplatīta abās Volgas piekrastēs no Čuvašijas līdz Priekškaukāzam, novados starp Donas un Volgas upi, Donas upes baseinā, Dienvidūralos, tātad tā ir jāuzskata ne tikai par burtu, bet arī par kaimiņu cilšu senkultūru.
Tā ir pazīstama pēc atradumiem kurgānu kapulaukos, kuri bija līdzīgi augšminētajiem kapulaukiem Donas upes piekrastēs. Tai raksturīgi krama, raga, kaula un bronzas rīki, kaula, gliemežnīcu un bronzas rotas. Vara priekšmetu depozīti liecināja par attīstītu metalurģiju un metāla kalšanu.
Iedzīvotāji nodarbojušies ar zemkopību, piemājas lopkopību, medībām, zvejniecību, vākšanu, kas sakrīt ar senrakstos sniegtajām ziņām.
Keramiku raksturoja dažādi ģeometriskie raksti, kas izvietoti joslām, tā ka to var uzskatīt par lentas un līniju keramiku, kāda bija izplatīta visā baltu cilšu areālā. Apmetnēs ir atrastas sprēslīcas un aužamo stāvu diegu atsvariņi, antrofomorfas māla figūriņas, akmens piestas. Piedonas novados keramika bija dažāda gan pēc formas, gan krāsas. Tā, piemēram, no 157 keramikas fragmentiem, kas atrasti Vozņesenskas ciemata apkaimes pieminekļos, ap 50 % lausku bija ar dzeltenu virsmu, 3,2 % - dzelteni pelēku, 18,5 % - pelēku, 10,8 % - oranžu, 12 % - koši sarkanu, 3,7 % - brūnu, 0,6 % - rozā, 0,6 % - koši melnu virsmu abās pusēs. Tik krāsaina keramika tika atrasta vienīgi Pelasgijā un Umbrijā. Domājams, ka vainojama Jilgas upe, kas bija kuģu ceļš un uzturēja tirdzniecības sakarus.
Pēc ornamentēšanas paņēmiena 161 māla trauku lausku iedalīja šādās procentuālajās attiecībās: švīkātie rotājumi - 47,2 %, ķemmīšu un bedrīšu raksti - 1,9 %, iekniebumi pirkstiem - 0,6 %, naža gala iešņāpumi - 1,9 %, vienas puses robiņu spiedoga iespiedumi līnijas - 0,6 %, punktiņu rindu un daudzrindu ģeometriskas zīmes - 1,9 %, lielo robu spiedogi, kuri veido izciļņus starp trīsstūrainām bedrītēm, - 1,9 %, aukas nospiedumi - 1,2 % un lauskas bez ornamentiem (trauku dibeni, neornamentētās daļas, senie trauki u. c.) - 41,6 % no lausku kopskaita.
Pēc izmantotās mālu masas trauki ar berztām gliemežnīcām - 30,3 %, šamotu - 37,2 %, koksnes šķiedrām (porainā keramika) - 6,0 %, šamotu, koksni, talku - 0,6 %, bez piejaukumiem (tikai mālu masa) - 25,9 % no 158 izpētītajiem fragmentiem un lauskām.
Katrā kopienā ir bijis savs podnieks. Podnieki ir ievērojuši kopējās tradīcijas, bet katram ir bijuši savi raksti, savi iecienītie piejaukumi māla masai, atšķirīga apdedzināšanas pakāpe, atšķirīgs trauku sieniņu biezums un virsmas apstrāde.
Lopkopības un medniecības lomu raksturo šāds apmetnēs atrasto kaulu skaits: govis, buļļi un vērši - 41 %, zirgi - 6,5 %, aitas, kazas un cūkas - 12 %, medījumi - 40,5 % (184).
Kā tas bija, kā nebija, Abaševas senkultūras ciltis 10. gs beigās jeb 9. gs sākumā p. m. ē. tika izkautas un padzītas. Tika atrasti masu kapi ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Domā, ka šos varas darbus būšot pastrādājuši čuvašu senči, kas reizē ar sibīriešiem ieceļoja Eiropā, bēgdami no Ķīnas imperatoru vajāšanas. Reizē ar viņiem ziemeļa taigā apmetās nākamo somugru senči. Tās bija ļoti atpalikušas ciltis, kas Abaševas skaisto trauku vietā sāka lietot neapdedzinātus māla traukus bez jebkādiem rotājumiem, dzīvoja zaru būdās, zvejoja, medīja, bet mājlopus turēt un zemi kopt neprata.