5. Mēness pilsēta un
citi pieminekļi
Pēc senrakstiem Mēness pilsēta bijusi burtu valsts galvaspilsēta ar burtu ķēniņa rezidenci un liels, starptautiskas nozīmes tirdzniecības centrs, bet kādā Krievijas imperāroriskās Akadēmijas 17. gs dokumentā "Lielā Rasējuma Grāmata" ir teikts, ka Donas kazaku zemju robežas iet "no Mazā Dīvu kalna augšup gar Donas upi līdz Klusās Priežupes ietekai - Majackas101 senajam cietoksnim" (550). Tā tika ievests jēdziens par Majackas arheoloģisko pieminekli.
Abi pilsētas nosaukumi ir etimoloģiski identiski un nāk no tam, ka šajā pilsētā ir bijusi mēness kalendāra observatorija.
Senā pilsēta aizņēma visu balto klintāju veidoto zemes ragu, kas pagrieza Tanaisu jeb Donu krietnu gabalu pret rītausmu pretī Jilgai (Itiļai, Volgai). Tajā ir bijušas celtņu grupas, apjoztas ar akmens žogu un atdalītas no līdzīgām grupām ar 10 - 20 m platām joslām, kuru nozīmi arheologiem nav izdevies noskaidrot.
Pa vidu senajai pilsētai ir gājušas divas meža joslas vai svētās birzis, starp kurām ir bijis taisns, bruģēts ceļš no citadeles vārtiem līdz rītausmas puses gravai, kurā ir atradies kapu lauks. Senās pilsētas teritorija tagad ir tīrumi. Arot zemi, tika atrastas augšminētās burtu keramikas lauskas, pavārdu un stāvbaļķu atrašanās vietas, pēc kurām var spriest, ka tur ir bijušas puspagraba stāvbaļķu mājas ar vienu vai divām istabām (pavārdiem). Krasta nogāzē ir atrastas puspagraba stāvbaļķu mītņu un stāvbaļķu virszemes celtņu paliekas.
1905. gadā seno pilsētu pētīja arheologs N.Makarenko. Viņa publikācijā bija rakstīts, ka tagadējo tīrumu vietā agrāk esot bijušas aitu ganības. Lopu noblietētajā zemē esot labi saglabājušās puspagraba stāvbaļķu māju paliekas. Mājām apkārt esot atradušās saimniecības ēkas un bedres, pirtis, kūtis, zirgu staļļi, klētis un apdzīvotas stāvbaļķu rijas, žogi ap dzīvojamām mājām un kūtīm, augļu un sakņu dārzi. Atkritumu bedrēs esot atrastas dažādas vietējās keramikas, tostarp ķemmīšu un bedrīšu, aukliņas, veltnīšu keramikas, kā arī importētās keramikas lauskas. Starp tām ir bijušas Mikēnu senkultūrai tuvu māla un terakota trauku lauskas. Atrastas Baltijas dzeltenā dzintara kreļļu ripiņas, suņu, zirgu, govju, aitu, kazu, kamieļu, mūļu, pat ziloņu un mājas cūku kauli, kā arī meža zvēru kauli, pārakmeņojušies rudzu, kviešu, miežu, auzu, zirņu, pupu, lēcu un prosas graudi. Katrā ēku grupā atradusies bišu drava, par ko varot spriest no bišu bluķu paliekām, kas esot aplipušas ar bišu vasku.
N.Makarenko rakstīja par platām, brīvām, balta akmens bluķiem klātām joslām starp māju grupām, par baltu akmeņu žogu, kas apjozis katru ēku grupu, no kā varot spriest, ka katra grupa esot bijusi kādas ģimenes vai dzimtas saimniecība, par māla vērpšanas lāpstiņām un aužamo stāvu diegu atsvariņiem, par podnieku darbnīcu, kurā viņš esot atradis lielu daudzumu māla trauku lausku, par vietu, kurā trauki esot apdedzināti, par metāla kausēšanas, liešanas un kalšanas darbnīcu, kurā esot atradis liešanas formas un tīģeļus, akmens veserus, bronzas sagataves, bet nekādas dzelzs senlietas vai rotas, izņemot minētās krelles, N.Makareko neesot atradis, kālab nevarot apgalvot, ka tā būtu bijusi dzelzs laikmeta pilsēta, kaut gan dzelzi esot ieguvuši Doņecā un no tās esot kaluši ieročus, kas atrasti citadeles drupās (551).
50. attēls. Aptuveni 2. g. tk p. m. ē. apbedīta burtu vīrieša galvaskausa skulpturālas rekonstrukcijas fotokopija (45).
Uzkalniņu kapu lauks esot atradies senās pilsētas svētbirzs ceļa galā, ļoti sazarotā senā gravā, kura pēc ūdenskrātuvju ierīkošanas katru gadu applūstot.
Zem tuvākajiem uzkalniņiem esot bijuši vienkārši apbedījumi garenās bedrēs, kurās mirušais bijis guldīts orientēti: sievietes - ar galvu pret saulrietu, vīrieši - ar galvu pret saullēktu (kā latgaļu kapos), pievilktiem ceļiem, uz labā vai kreisā sāna. Mirušie esot apbārstīti ar sarkanu minerālo krāsu, guldīti ar visām rotām, klāt liekot kādu māla trauku vai darbarīku. Tālākajos uzkalniņos atrada māla pelnu urnu lauskas - nelielus ovālus plakandibena podus ar aukliņas nospieduma līnijām un punktiņu līkločiem, kā arī krāšņas importa urnas. Izņemot dažas metāla kaluma jostu detaļas un kaula vai bronzas saspraudes, nekādas citas senlietas neesot atrastas. Kapsētu esot apjozis baltu akmeņu žogs un lapu koku stādījums, bet gravā esot ganīti zirgi, kas bijis izdevīgi, jo gravu esot apjozušas augstas un vertikālas kraujas ar dolomītu atsegumiem. Kapsētas vidū esot bijis Raganas svētkalns ar akmens dolmenu apakšā un tēstu dolomītu menhiriem apkārt (226).
Katakombu kapi tika atklāti otrā senās gravas atzarā. Tur ir bijušas zemnīcas, kurās izraktas bedres un alās. Tajās atrada saliektus skeletus un pelnu urnu lauskas. Alas un bedres bija aiztaisītas ar akmens plāksnēm. Apbedījumi atgādināja Mikēnu un Apenīnu senkultūru tradicionālo apbedījumu atdarinājumus, ko varētu izskaidrot ar maiņas tirdzniecību.
Blakus krastā ir atradies 2 - 3 m augsts, apaļš kurgāns, ap kuru salikti menhiri. Kurgānā ir bijušas apakšzemes katakombas bez apbedījumiem, kuras pēc arheologu atzinuma esot apzagtas, jo tajā neatrada nekādas senlietas (226).