Turpinājums1. Cāmu gala samodieši
“Karēlijā un Somijā dzīvoja protosaāmi, kuri 4. g. tk p. m. ē attīstīja kvarca slānekļa senkultūru tik augstu, ka parādījās Sperringa keramika, ar kuru sākās neolīta laikmets - protosaāmu jeb samodiešu kultūras augstākā uzplaukuma periods... Protosaāmus jeb samodiešus 3. g. tk otrā pusē p. m. ē asimilēja Baltijas baltu un protosomugru ciltis... Neraugoties uz šo izteikumu hipotētisko raksturu, mums nav faktu, kas apstiprinātu vai noliegtu to. Tāpēc varam hipotēzi atzīt par patiesu...” (181). Redz kā: ja pagaidām nav veikti pētījumi, tad nav arī apstiprinošu vai noraidošu faktu, tāpēc var sarunāt visa kā.
Kāds cilvēks, kas sevi dēvē par zinātnieku A.Haļikovu teica, ka cāmi, ja arī esot bijuši samodieši, tad esot bijuši vareni liela auguma, salīdzinot ar somugriem un sāmiem, gaišiem matiem un vienveidīgi, epikantu acīs neesot manījis, jo neolitā (7. - 5. g. tk p. m. ē), ejot gar Baltās jūras piekrasti no Volosovas93 senkultūras apgabala uz Karēliju un Somiju, šie esot galīgi izbalinājušies aukstajā klimatā, kā arī esot atnesuši līdz Sperringa keramikas senkultūras podus un bļodas, slīpētus kvarcīta laivas cirvjus, pa ceļam celdami akmens pieminekļus zem kurganiem un akmeņu krāvumu spirāles (181).
Igaunijas zinātnieki H Moora un P.Ariste rakstīja, ka Volosovas senkultūra esot bijusi somugru senkultūra un to raksturojot tipiskā ķemmīšu un bedrīšu keramika, nevis Sperringa keramika, ka tāpēc šie nebūšot Volosovas senkultūras "pinkaiņi"93, bet kāda baltu cilts, kas ienākusi Cāmu zemē vismaz mezolita sākumā un palikusi tur dzīvot līdz sāmu cilšu ienākšanai ziemas gala novados, kamēr baltieši vēl aizvien mūsu ēras viduslaikos esot dzīvojuši Cāmu zemes dienvidu galā līdz pat 19. gs, bet nu jau stipri sajaukušies un zaudējuši savu dzimto valodu, kura, acīm redzot, esot bijusi tuva latgaļu valodai.
Pazīstamā zinātniece R.Tretjakova piebilda, ka tad, ja arī tā ir bijusi Volosovas senkultūra, tad tā bijusi tik lielā mērā izmainījusies jau neolīta beigās, ka šīs izmaiņas varētu uzskatīt par auklas un laivas cirvju senkultūras cilšu ekspansijas rezultātu Volosovas senkultūras cilšu teritorijās, jo kvarcīta laivas cirvji esot bijuši gan, bet Sperringas keramika, kā to esot nosaucis arheologs Pankruševs, neesot nekas cits, ka šo iebrucēju līdzi atvestie un ar auklu rotāti podi un bļodas, ka tikai šīs baltiešu jeb indoeiropiešu ekspansijas dēļ cāmu senkultūra varējusi ieplūst Karēlijā un Somijā no Volosovas senkultūras apgabala jau krietni izmainītā veidā, radot Sperringa senkultūru (177).
M.Gimbutiene rakstīja, ka 2500. g. p. m. ē “ķemmes - bedrīšu keramikas cilvēki (mednieki un zvejnieki), somugru priekšteči, no austrumiem sasniedza Baltijas jūru.. Tūkstošiem gadu somugru priekšteču ciltis dzīvojušas kaimiņos baltiem, bet agrajā bronza laikmetā pastāvēja pat etniski jaukti apgabali. Viņu attiecības bija ļoti tuvas”, bet citā vietā tai pašā grāmatā viņa rāda kartē, ka Karēlijā un Somijas dienvidu apgabalā, tais pašos drumos94 2500. - 1800. g. p. m. ē esot dzīvojušas Kundas senkultūras ciltis, tātad latgaļi. Vēl citā vietā tai pašā grāmatā viņa rakstīja, ka tajā laikā Baltijā iebrukuši indoeiropieši, kuri neko ļaunu neesot izdarījuši, senkultūru atstājuši neizmainītu, tikai "savu valodu uzspieduši Senās Eiropas somugriskajām senajām ciltīm", bet no kurienes radās somugru priekšteču un "Senās Eiropas ciltis", no kādas pekles izlēca indoeiropieši un kāpēc šie skaldīja seno eiropiešu galvas kausus ar laivas cirvjiem, tam nu nav nekādu arheoloģisko vai antropoloģisko pierādījumu, izņemot svētkalnus, kurus sāka celt reizē ar zemkopības sākumiem, nevis indoeiropiešu ierašanos.
Tātad divi zaķi vienā šāvienā - Karēlijas un Somijas jeb Cāmu zemes pirmie iedzīvotāji esot piederējuši baltu ciltīm, kuras senlaikos saukuši par cāmiem, bet cāmu atstātā Sperringa keramikas senkultūra jau piederējusi neesošiem somugriem.
Tādā gadījumā nav saprotams pavisam, kāpēc šie “samodieši” nedzīvoja tajās vietās, kur bija epipaleolita un mezolita pieminekļi, bet gan drumu ielokos, turklāt tikai mūsu ēras sākumā, turklāt vietās, kurās līdz tam neviens nebija dzīvojis; viņu pirmās apmetnes, kurās atrada primitīvu keramiku, bija tik ļoti reti izkaisītas - trīs apmetnes bija izvietotas taigā izklaidus plašā teritorijā no Ūralu kalniem līdz Baltijas jūrai (181), it kā tās būtu trīs ģimenes, kuras vairījušās no "Senās Eiropas" ciltīm (419). Tad kā tad nu sanāk? Vai taisnība N.Gurinai ?
Arheoloģe N.Gurina pierādīja, ka minētajām hipotēzēm par somugru prioritātēm nav nekādu pierādījumu, ar ko skaidri un droši tika pierādīts, ka Sperringa keramika radusies autohtoni Somijas un Karēlijas dienvidu galā, Lādogas ezera piekrastes neolita apmetnēs, kur nekad nav konstatēti Volosovas senkultūras pieminekļi, bet no turienes pakāpeniski tā izplatījusies pret dienvidiem un saullēktiem, neskarot Volosovas senkultūras apgabalu, turklāt auklas keramika pēc umbru paraugu izplatīšanās Daugavas piekrastē, ziemeļa galā auklas keramika pēc Gurinas domām esot evolucionējusi no Sperringas mākslas autohtoni vai Dienvidu Eiropas cilšu maiņas tirdzniecības ierosmju dēļ, kālab kādā Lādogas latgaļu apmetnē tika atrastas kāda māla trauka lauskas ar tipiskiem auklas rotājumiem, bet laivas cirvji tik pat dabīgi, organiski esot evolucionējuši no makrolitiskajiem dūres cirvjiem, kuriem abos galos bijuši asmeņi un kuri radušies ziemeļa novados koku apstrādes vajadzībām, bijuši izplatīti visā Krievijas vidienē un no tās pret ziemeli, turklāt cāmi esot lietojuši kvarcītu tādēļ, ka Karēlijā un Somijā nav krama.
Laivas cirvju izplatība Dienvidu Eiropā agrāk nekā Ziemeļa Eiropā atkal liekot domāt par agras maiņas tirdzniecības sākumu, jo Dienvidu Eiropā tajā laikā bija attīstīta kuģniecība. Taču tas nenozīmējot, rakstīja N.Gurina, ka esot notikusi dienvidu kultūru cilšu ekspansija, jo keramikas paraugi šajās kultūrās Dienvidu un Ziemeļa Eiropā esot bijuši atšķirīgi. Tātad tie esot bijuši balti, kas neolitā un metālu laikmetu sākumā esot apdzīvojuši cāmu zemes, ko apliecinot epipaleolita, mezolita un neolita pieminekļu lielā līdzība, saskatāma pakāpeniskā izaugsme milzīgajā laikā periodā (489).
Antropologs G.Debecs rakstīja līdzīgi: Karēlijā, Somijā, Kolas pussalā, Anakes ezera ziemeļa piekrastēs un salās un Arhangeļskas apgabalā līdz pat mūsu ēras 5. gs “bija atrakti apbedījumi, kuros atrastie galvaskausi liecina, ka tur bija saglabājusies baltiešu etnosiem (lietuviešiem un latviešiem) tuvas tautas, nekādu liecību par lapu, sāmu jeb samodiešu, somugru galvaskausiem nav, jo pēdējo galvenā atšķirība bija epikants92. Galvaskausi bija līdzīgi tiem, kurus es nosaucu par vienveidīgo eiropeīdu galvaskausiem; arī Karēlijā un Somijā tie bija tik vienveidīgi, ka iekšējos variantus praktiski nav iespējams izdalīt, jo šis tips praktiski nav diferencējams jebkādās varietātēs; tā tas bija kapulaukos arī visos ziemeļa apgabalos līdz Barenca un Baltajai jūrai, arī Murmanskas apgabalā, Karēlijā un Somijā (pēc somu antropologu atzinuma)… Somugru saknes tiešām ietiecas bijušajās ķemmes un bedrīšu senkultūras cilšu teritorijās, bet tikai 8. - 12. gs m. ē., turklāt viņu saknes bija baltiešu pamata substrātā, kam uzklājās sāmu substrāts, abi substrāti iegāja somugros pēc valstisku veidojumu rašanās.
Somugru priekšteču pirmās apmetnes ziemeļa Aizūralos, Sibīrijas ziemeļa daļā, nebija agrākas par 10. gs. beigām p. m. e. Tajā laikā ķemmes un bedrīšu keramiku pakāpeniski nomainīja “tekstīliju” jeb “tīklojumu” keramika, kas izplatījās Volgas augštecē un Volgas - Okas upes starpbaseinā un saplūda ar Djakovas tipa nocietinājumu senkultūru, bet tā savukārt saplūda ar Fatjanovas senkultūru, kuru tajā laikā raksturoja tā sauktā pitēnu jeb rūtotā keramika. Tajā pašā laikā gar Vetlugas un Kamas upēm bija izplatīta vēl trešā varietāte - tā sauktā “iesaldēto nocietinājumu senkultūra”, kurai bija nepārprotama līdzība ar ķemmes un bedrīšu keramikas senkultūru, vismaz cilvēku galvaskausu forma nebija mainījusies nemaz. Šīs senkultūras varietāti citi arheologi saista ar tā sauktajiem Anjaņas kapu laukiem, kuru apbedījumos bija redzamas vardarbīgas nāves pazīmes, bet šos apbedījumus piedēvē somugriem viņu ienākšanas laikā, tātad ne Karēlijā, ne Somijā, ne Kolas pussalā (Murmanskā), ne Baltijā viņi vēl nebija nokļuvuši agrāk par 7. - 8. gs m. ē. - bija jānāk kādam pārbīdes spēkam - sarmatiem, huņņiem vai citiem, lai šīs mednieku un zvejnieku ciltis ietiektos baltu zemkopības un piemājas lopkopības cilšu apdzīvotajos apgabalos, kā līvi, igauņi, ingermanlandieši, starp citu, kuru parādīšanās sakrīt ar vīkingu laika sākumu, un citas nelielās somugru ciltis, kas kļuva par etnosiem no atsevišķām ģimenēm mūsu ēras sākumā un agrajos viduslaikos, iekarodamas vienveidīgos eiropeīdus un sajaukdamās ar tiem dažādās pakāpēs, bet nekad agrāk tie nav dzīvojuši ne Somijā, ne arī Karēlijā un Krievijas Eiropas daļā” (110). Šis garais citāts ir pārliecinošs, jo skaidrāk tādēļ, ka abi zinātnieki tika represēti brīvdomības un nepakļaušanās dēļ kompartijas elitei.