Fatjanovas senkultūra

Fatjanovas senkultūra tika izdalīta kā neolita beigu un agrā bronzas laikmeta (4. - 3. g. tk p. m. ē.) senkultūra, kas izaugusi autohtoni un pakāpeniski no mezolita un neolita arheoloģiskajām izrakumu senkultūrām. O.Baders saskatīja Fatjanovas senkultūrā agrāko senkultūru (Volosovas, Kamas, Okas un Pievolgas Ļalovas un Balanovas) saplūšanu un kritizēja minēto senkultūru mākslīgu izdalīšanu (122).

Krievijas arheologs P.Stepanovs rakstīja, ka fatjanovieši bijuši gan mednieki, gan zvejnieki, gan zemkopji, gan lopkopji, gan arī lielisku namu cēlāji, akmeņkaļi, podnieki, metāla kausētāji un kalēji, ka Fatjanovas senkultūras zemnieki audzējuši rudzus, miežus, auzas, lēcas, zirņus, linus, ka zvejnieki dzīvojuši upēs un ezeros celtās pāļu mītnēs. Pie tam daudzas vietas Fatjanovas senkultūras apgabalā esot pārpurvotas mūsdienās cilvēka rīcības dēļ un tāpēc paleoģeogrāfijā jāraugoties ar tā laika acīm. Šajās, tagad pārpurvotajās, vietas tad arī esot atrastas fatjanoviešu zemkopju un lopkopju apmetnes, kuru sākumi esot meklējami mezolita un neolita pārejas laikā.

Fatjanovas senkultūras apgabalā esot dzīvojuši paliela auguma klasiskie mezocefāļi (līdz krievu ekspansijai). Tādējādi “nekāda dienvidu stepju lopkopju vai Baltijas laivas cirvju cilšu ekspansija nav notikusi ne neolītā, ne arī bronzas laikmetā, ne arī vēlāk, izņemot somugru un krievu ekspansiju mūsu ēras sākuma pirmajos desmit gadu simteņos, jo līdz tam laikam ir vērojama nepārtraukta senās mezolita senkultūras evolūcija bez jebkādas ārējas ietekmes, ekspansijas, bez lēcieniem, turklāt apbedījumos nav atrasti sakropļoti skeleti un svešāda tipa galvaskausi agrāk par 11. gs m. ē., kad sākās krievu un somugru ekspansija” (129)

Padomju arheologs P.Stepanovs pierādīja, ka “Fatjanovas senkultūra nav izdalāma atsevišķi pa novadiem ne pēc bedrīšu, ne iešvīkāto ornamentu, ne atlocīto, ne ielocīto vainadziņu, ne ķemmīšu, ne aukliņas rakstiem, jo šīs pazīmes bija vienādas visos Badera izdalītajos novados, pie tam nepavisam nav krasi nosakāms pārejas laiks no viena keramikas tipa otrā. Tās bija vienīgi podnieku individuālā stila iezīmes, bet tradīcijas palika kopējas. Tāpēc nav nekāda pamata runām par svešu cilšu ekspansiju, vadoties pēc keramikas stilu izmaiņām. Arī par senkrievu cilšu kultūru te nevar runāt, jo senkrievu ciltīs keramika bija tik primitīva, ka to var sajaukt ar baltu cilšu neolita keramiku, un tā parādījās tikai pēc 11. gs. m. ē.” (302). Nav neklāta pamata nepiekrist P.Stepanova viedoklim

Kopš 20. gs sākuma p. m. ē. bija zināmas 30 fatjanoviešu apmetnes, kuras nodalītas mezolīta beigu un neolīta sākuma un vara laikmeta (3. g. tk beigas - 2. g. tk 1. puse p. m. ē.) senkultūrās. Tā tika nosaukta pēc Fatjanovas apkārtnes kapulauka Krievijas Jaroslavļas guberņā. Taču tajā tika izdalīti Fatjanovas senkultūras Jaroslavļas, Balanovas, Volosovas, Rževas un Kamas piekrastes apmetņu senlietu paveidi pēc viena vai otra tehnoloģijas jauninājuma sākotnējās atrašanas vietas kā lejiešu galā. Tādējādi, līdzīgi lejiešiem, var izdalīt piecas vai sešas Fatjanovas jeb valagu (bolgu) senās ciltis, kurām diemžēl nav saglabājušies pašu nosaukumi. Kopumā šo senkultūru raksturoja:

z      Rževas lielkaļu sārtā, Pievolgas augstienes brūnganpelēkā un Ūralu zaļganā krama pulētie laivas cirvji, krama kalti, dūres cirvji, Svīdru tipa bultu uzgaļi un citi makrolitiski mikrolitiskie krama rīki;

z      kaula, vara, bronzas un emaljas rotas lietas, kurām bija līdzība ar atradumiem Latvijā, lejiešu galā, Karēlijā, Ziemeļu Dvinas, Kamas, Okas un Pečoras piekrastu senkultūru pieminekļos, norādot etnisko un saimniecisko saišu pastāvēšanu plašā apkārtnē;

z      agri darināti trauki bez podnieka ripas, piciņu lipināšanas un lentas spirāles veida tehnoloģijā. Traukiem bija apaļi un plakani dibeni. Taisīja puskoniskus vārāmos podus jeb kunhas ar atturīgiem ornamentiem poda augšdaļā un ar divām osiņām, olveidīgus, mucas veida, vai arī bikoniskus podus, bļodas, bļodiņas (stāvu sienu un lēzenās), kausiņus ar osiņu, kurai piešķīra putna vai čūskas galvas izskatu;

z      visā plašajā Fatjanovas senkultūras novadā atrasti labi apdedzināti aukliņas tehnikā rotātie trauki, tostarp krūzes, kausi, krūzītes, šķīvji;

z      visās apmetnēs atrasti govju, zirgu, aitu, mājas cūku, suņu kauli, kā arī lāču, vilku, bebru, aļņu, stirnu, ūdeļu, caunu un lapsu kauli, zivju zvīņas un asakas, kaula žebērkļi un tā sauktās kaula putnu bultas. Mājlopu kaulu bija ap 60 - 65 %;

z       mirušos apbedīja skeletu kapos, ievērojot baltu ciltīm raksturīgās tradīcijas un modes izpausmes, tostarp, tāpat kā latgaļi, mirušās sievietes guldīja kapā ar galvu pret saulrietu, vīriešu - ar galvu pret saullēktu (425). Kāpēc tā, nav zināms.