Anaņjas senkultūra

Anaņjas senkultūra tika izdalīta 1858. g. pēc Anaņjas kapulauka atradumiem Tatarstanā kā dzelzs laikmeta senkultūra (8. - 10. gs m. ē.). Izplatīta Kamas, Belajas, Vjatkas un Vetlugas upju baseinos pie upēm un ezeru piekrastēs, pie strautiem izcirtumos mežā.

Tai raksturīgi ar grāvjiem, mietu žogiem, koka sētām nocietināti pilskalni stāvos upju, ezeru un strautu krastos; dzelzs un bronzas darbarīki (sirpji, kalti, cirvji, graudu berži, kapļi, lemeši), šķēpu un bultu gali, rotas un dunči ar zeltā, sudrabā un dārgakmeņos inkrustētiem spaliem, kā arī saktas, iejūga detaļas, arklu lemeši, kakla riņķi, saktas, sprādzes; daudz kaula darinājumu (totēmiski putnu un zvēru veidojumi, rotas, kasīkļi, karotes); līdzenumu skeletu kapi ar pazīstamu galvas orientāciju pret rītausmu un sarkanā okera iekaisījumiem; atrastas senlietas, kas liecina par tirdzniecības sakariem ar tamboviem, fatjanoviešiem, sindiem, ariešiem, Baltijas jūras ciltīm (dzintars). Atrastas dzelzs un bronzas kausētavas, kalves, lietuves; aitu, kazu, govju, zirgu, pīļu un suņu, kā arī medījumu (briežu, stirnu, lāču, kažokādu zvēru kauli; bērzu tāšu turzas un kokā grebti trauki un karotes; plakandibena, gludi apstrādāti, apdedzināti māla trauki ar auklas iespiedumiem; atšķirīgās piedevas un dažviet to trūkums apbedījumos liecina par mantisko noslāņošanos; vienas telpas un vairāku telpu stāvbaļķu ēkas ar divpusēji slīpiem jumtiem, kā arī guļbaļķu vienas telpas būves.

Tātad Anaņjas senkultūra maz atšķiras no Dņepras - Daugavas senkultūras un nebūt neliecina pat somugru klātbūtni, kā to mums mēģināja iegalvot padomju vadošie vēsturnieki.