Volosovas senkultūra

Volosovas senkultūra pēc O.Badera uzskata būtībā bija tās pašas pazīstamās Fatjanovas senkultūras paveids, tika izdalīta vairāk politisku, nekā zinātnisku apsvērumu dēļ kā neolita un bronzas laikmeta sākuma senkultūra (2500. - 1500. g. p. m. ē.), kas tika pirmo reizi atklāta bijušās Volosovas sādžas apmetnē  (netālu no Muromas pilsētas), taču bija izplatīta Okas un Volgas upju baseinos, Valdaja augstienes ziemeļa daļā, ar citiem vārdiem - muromu, māru, lielkaļu, mazkaļu un daļēji arī galindu un ziemas gala latgaļu apmetnēs.

Volosovas senkultūrai tika noteiktas šādas visi nenoteiktas pazīmes, kuras varētu piedēvēt arī citām senkultūrām: lielas apmetnes ar virknē savienotām zemnīcām; atsevišķi skeletu kapi un līdzeno skeletu kapu lauki; krama (Rževas sārtā ar violetām svēdrām un Piemaskavas brūnganā) un kaula vai raga rīki; antropomorfas un zoomorfas kaula un raga figūriņas; keramika - apaļa dibena un plakandibena trauki (apdedzināti, gludu virsmu) ar auklas, ķemmes, stūrainu spiedodziņu, zivs mugurkaula skriemeļa iespiedumiem un švīkājumiem.

Saimniecības pamatā ir bijusi medīšana un zivju zvejošana, bet vietu vietām ir atrasti apliecinājumi piemājas lopkopības un zemkopības pastāvēšanai.

Kādu laiku kopš 1939. gada Padomju Savienības vadošajos ideoloģizējušajos vēsturniekos valdīja uzskats, ka Volosovas senkultūru esot atnesušas tās somugru ciltis no Sibīrijas, no kurām esot radušies lielkrievi, jo kā gan citādi varot būt, ka lielkrieviem, salīdzinājumā ar baltiem, kas neesot nekas cits kā viena neliela cilts, kas atdalījusies no senkrievu somugriskās cilts, esot bijuši izteikti izvirzīti žokļu kauli, kaut gan citādi tie esot bijuši ļoti līdzīgi lietuviešiem un latviešiem. Visvairāk galvas jauca tā sauktā Sperringa keramika, kas izcēlās ar zivju mugurkaula skriemeļu un agras auklas elementu veidotiem rakstiem, kurus uzskatīja par tipisku somugru radītu mākslu. Taču septiņdesmito gadu beigās tika veikti jauni izrakumi un atklājumi, kas šiem uzskatiem lika izzust kā nebijušiem. Saglabājušies vienīgi senākas publikācijas, kas krietni kritizētas.

Volosovas senkultūras raksturojumā tika minēti visādi brīnumi, kā, piemēram, ūdensvads un centralizēta apkures sistēma ar ūdeni. Tika aizstāvētas vairākas disertācijas. Katrs disertants piegudroja arvien jaunus brīnumus, kamēr netika izvirzīts jautājums par volosoviešu ieceļošanas ceļa izpēti. Šis ieceļošanas ceļš tā arī netika atklāts. Šie meklējumi toties atklāja seno baltu cilšu dzīves vietas Sibīrijā līdz pat Jeņisejas upei. Taču tajās nebija nekā tāda, kas liecinātu par volosoviešu ieceļošanu reizē ar tā saukto kurgānu kultūru, jo sibīriešiem kurgānu nebija - viņi izmantoja kalendāram dabīgus paugurus, tāpat kā kurši un vācas gala ciltis. Kopš tā laika pat Gimbutiene bija aiztapinājusi savu teoriju par indoeiropiešu ieceļošanu, kas, skaldīdami galvas ar laivas cirvjiem, esot atnesot auklas keramiku, kurgānus un zemkopību, kaut gan arī viņa nespēja norādīt, kur pasaulē bija tāda pārapdzīvotība vai notikusi dabas katastrofa, kas liktu zemkopjiem pamest iekoptas druvas un doties meža biezokņos laimi meklēt. Kā redzams no šajā grāmatā aprakstītajiem faktiem, nekā tāda baltu civilizācijas aizvēsturē nebija.

Kā tas arī nebūtu, Volosovas senkultūras apgabals tika izdalīts tik veiksmīgi, lai vērīgam cilvēkam droši norādītu, kur dzīvoja lielkaļi - daugaviešu un bolgu jauktā cilts, kas piederēja gargalvainās varietātes mezocefālajiem cilvēkiem, kādi tiešām bija daugavieši.