Luki bija Šumēras algotņi, kuri bija aizbēguši meklēt jaunu paliekamu vietu un kļuvuši par pirātiem Vidusjūrā un radījuši savas laupītāju bandas ar ģimenēm, kas apmetās neapdzīvotās vietās jūras piekrastēs un salās (123).
Savu vārdu tie dabūja no tā, ka bija loka šāvēji kādas hetu dienvidu pavalsts karaspēkā. Pēc tam, kad hetu valsts sāka brukt, dienvidu provinces, kurās dzīvoja Šumēras atstumtās tautas, pārgāja jauno impēriju tirānu pakļautībā, bet luki piebiedrojās šardeniem un kļuva par jaunām tirdzniecības kuģu briesmām Vidusjūrā.
Eiropā lukus sauca par līķiem, jo tur, kur tie gāja pāri, palika tikai līķi. Vairākas reizes tie iebruka Pelasgijā un Umbrijā, kur vēl tagad ir vieta, kuru sauc par Līķāju, t.i., par 'līķu zemi'.