Šī mājaslapa ir protests pret to, ka profesionālo vēsturnieku rakstītā Latvijas vēsture nav latviska. Tā ir vēsture, kas rakstīta svešu varu diktātā, iztēlo mūsu priekšgājējus par kulturāli atpalikušām pagānu ciltīm bez savas senatnē izkoptas reliģijas (prātniecības), rakstības, nozīmīgām Dabas reliģijas svētvietām, pilsētām, pat bez izkoptas valodas, tā ka ik uz soļa vajadzējis aizņemties vārdus no krieviem, somugriem un ģermāņiem. Šādi rakstīta vēsture apzināti atņem latvietim pašapziņu.
Tā ir vēsture ar noklusējumiem un viltojumiem, kas tiek "labota" gluži vai Orvela aprakstītajā veidā, pēc vajadzības pieskaņojot faktus valdošajām koncepcijām. Par ierastu lietu kļuvis senākos arheoloģiskos pieminekļus noklusēt vai definēt kā daudz jaunākus. Pāļu būve – Āraišu ezerpils – pirms 90 gadiem izdotā Latvijas vēstures skolas mācību grāmatā raksturota kā akmens laikmeta piemineklis (izmantots arī vēlāk). Pēc tam šis arheoloģijas piemineklis noklusēts. Bet tagad ezerpils gan tiek minēta, bet datēta jau ar vēlo dzelzs laikmetu, mūsu ēras 9. gadsimtu.
Teorijas, kas pazemo latviešus, apcērt mūsu vēsturiskās saknes, aizstāv zinātnieki ar skaļākajiem vārdiem. Jau kopš Latvijas valsts dibināšanas lielākās autoritātes klanās impērisko varu, valodu un globālo reliģiju priekšā. J.Endzelīns un P.Šmits mūsu desmitiem tūkstošu gadu senās dainas vērtē kā jauno laiku vēstures pieminekli, radītu pēc 12.gadsimta. Kā piebilst Endzelīns, tikai nedaudzas esot no pagānu laikiem. (Pie šiem uzskatiem Latvijas vēsturnieki dzelžaini turas joprojām.) Prominentais teologs H. Biezais latviešu Māras pirmsākumu saskata kristiešu Marijas Magdalēnas tēlā, savukārt, mūsu Jāni saista ar Jāni Kristītāju. Minēto zinātnes korifeju vācu valodā sarakstītie darbi plaši tiražēti pasaulē, tos izmanto tālāk t. s. indoeiropiešu salīdzināmā mitoloģija. Mūsu folkloristu kuslās iebildes neskan tālāk par Latviju… Jāteic, ka cittautu pētnieku (A.Meijē, M.Žonvals) spriedumi par dainām ir objektīvāki, taču pazīstami šaurās aprindās.
Mūsu tautas zemo pašvērtējumu, mazo interesi par savām vēsturiskajām saknēm, kā arī baltoloģijas līmeni Latvijā raksturo fakts, ka šeit nav izdota ne "Rigvēda", ne "Avesta", kuras sevišķi mums, latviešiem, vajadzīgas senās āriešu-baltu kopvalodas rekonstrukcijai. Tik vien ir, kā baltvācieša Kleikera "Avestas" tulkojums vācu valodā 1776.gadā, kas atrodams Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, kā arī padomju laikā izdotā "Indiešu literatūra" ar vēdu u.c. fragmentiem. Ir kauns, ka vēdu pētījumi trimdas latvietim J. R. Paliepam bija jāveic ar starpniekvalodu – angļu un franču tulkojumu palīdzību, kuros netrūkst kuriozu. Arī tas raksturo līmeni, līdz kuram noslīdējusi baltu vai, citiem vārdiem, indoeiropiešu pētniecība, kuras nospraustās robežas dievturis Paliepa nepārkāpj. Taču pat šis pētījums ļauj secināt, ka dainas ir vismaz tikpat senas cik vēdas, iespējams, vēl senākas, tuvas aizvēsturiskajai pirmvalodai.
Par indoeiropiešu pētījumiem jāteic, ka pēc 2. Pasaules kara tie ievirzīti impēriskajiem spēkiem sevišķi labvēlīgā gultnē. Ir redzams, ka savu vēsturisko sakņu meklētāji sadalījuši "ietekmes sfēras"– vieniem Šumera, citiem – Dienvidkrievijas stepes. Baltiem – pabiras. Atkal un atkal tiek tiražēts pieņēmums par slāvu senajām saknēm, viņu tā saucamo kopības periodu ar baltiem. Ne velti šīs teorijas aizstāve, pasūtījuma vēsturniece, pseidolietuviete M.Gimbutas, padomju laikā kā viesprofesore silti uzņemta PSRS.
Krievi nekautrējas savas vēsturiskās saknes meklēt Vēdās, bet mēs, latvieši, paši sevi noliekam provinciālā kaktiņā. Esam tik ļoti politkorekti, ka paši sevi dēvējam par jaunu tautu, radušos 17.–19.gadsimtā.
Citur pasaulē slavenās universitātēs baltu pētniecības centros noris zinātniskais darbs, kas tieši skar mūs. Latviešu pētnieku vārds tajos neatskan. Latvijā par tiem pat nav informācijas. Tiekam turēti informācijas vakuumā, kas arī pieder pie vēsturisko sakņu atciršanas.
Kopš 1833.gada, kad lietuviešu valodu kā arhaisku cēlis saulītē vācu zinātnieks F. Bops, iegājies uzskatīt, ka lietuvieši ir viengabalainākā baltu tauta, un, ja neskaita senprūšus, arī senākā. Arī Gimbutas uzsver lietuviešu valodas konservatīvismu un tīrību – tā esot bijusi lietuviešu apdzīvotā vidusnovada valoda; senatnē, pirms slāvu iebrukuma, lietuviešiem kaimiņos neesot bijuši nedz slāvi, nedz somugri. Redz, kā! Viņa konstruē lietuviešus un piešķir tiem vidusnovadu jau tad, kad šo novadu vēl aizņēma žemaiši, robežojoties ar sēļiem, augštaišiem un sudāviem! Un pretējā galējība – Latvijas vēstures grāmatas ir sastādītas tā, it kā senajā Latvijā latviešu nemaz nebūtu bijis! Ir tikai kaut kādi letgaļi un citas ciltis. Te nu vietā uzsvērt, ka ir gan bijuši latvieši senajā Latvijā, un tie ir latgaļi. Latviešu nosaukums taču ir senais latgaļu pašnosaukums, Latvijas vārds nāk no latgaļiem! Taču mums, latviešiem, diemžēl nav nacionālpatriotisku vēsturnieku un valodnieku, nav bijis arī ietekmīgu "advokātu" starptautiskā līmenī. Endzelīns tāds nevēlējās būt, kaut gan viņa "Latviešu gramatikā" (Lettische Grammatik) pavīd, ka augšlatviešu (latgaļu) valodai ir vistuvākā radniecība ar lietuviešu valodas žemaišu dialektu.
Jau kopš pirmās Latvijas Republikas laika sevišķi uz latgaļiem tika attiecināts mīts par "lielās krievu tautas ietekmi" – gan uz valodu, gan antropoloģisko tipu. Tas postoši iespaidojis latgaļu likteņus. Laikā, kad nacionālo minoritāšu attīstību Latvijā atbalstīja valsts (gan demokrātijas, gan Ulmaņa diktatūras gados), latgaļiem tika liegta kultūras un izglītības autonomija. Pienāca brīdis, kad no skolām pat tika izņemtas latgaļu mācību grāmatas – pretēji nākamo Latvijas dibinātāju, kā Z.A.Meierovica, solījumiem vēsturiskajā 1917.g. aprīļa Rēzeknes kongresā. Faktiski Latgalē Pirmās Republikas laikā tika realizēta koloniālā politika, paturot novadu zemā attīstības pakāpē, kā lētu darbaspēku pārējai Latvijai.
Kāpēc šāds naids pret senu, reliktu baltu tautu ar savu arhaisku valodu? Vai ne tādēļ, ka to daudz grūtāk nosaukt par jaunu, kā to dažkārt dara attiecībā uz latviešiem? Lai gan tādi mēģinājumi, protams, ir bijuši un turpinās.
Krievu okupācijas laikā mīts par lielās krievu valodas un kultūras ietekmi jo krāšņi uzzēla, nu jau attiecināts uz visu latviešu tautu. Gluži Vecā Stendera un Hupeļa garā, kuri teica – latviešu valoda ir cēlusies no krievu – tā lieta esot skaidra un pierādīta! Latviešu valodniecība un, plašāk, kultūra, no tā nav brīva vēl šodien. Tieši otrādi! Bet neaizmirsīsim – vēsture ir spēcīgs ideoloģisks ierocis, ko plaši izmanto impēriju vara, apspiežot un iznīcinot mazās tautas un piesavinot viņu zemi un devumu civilizācijai. Kā redzam, vēsture arī lielā mērā nomelno seno kultūrtautu sasniegumus un nepamatoti izceļ pašreizējo vēstures pasūtītāju devumu.
Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijā vēsturnieku darbā, salīdzinot ar padomju laiku, maz kas mainījies. Vecās dogmas paliek spēkā. Uz trešās atmodas uzbangotā latviešu nacionālā patriotisma viļņa diemžēl nav uzrakstīta no impēriju diktāta un viltojumiem brīva, uz neatkarīgiem profesionālu vēsturnieku pētījumiem balstīta Latvijas vēsture.
Latviskās pasaules uztveres stiprināšana nav kļuvusi par skolu mācību programmu, Latvijas kultūras un saimnieciskās dzīves pamatu. Latviskums līdz ar etnogrāfiem iedzīts Brīvdabas muzejā. Pie Latvijas paradoksiem pieder fakts, ka vienīgā vieta, kur var akadēmiskā līmenī studēt seno latviešu Dabas reliģiju, ir… Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte. Stingrā kristiešu uzraudzībā pār pagāniem!
Tagad ir skaidrs, ka neatkarīgas Latvijas vēstures radīšanai atvēlētais laiks aiztecējis. Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, proponētajos vārda brīvības un demokrātijas apstākļos, esam sagaidījuši jaunu… cenzūru! No Eiropas nācis stingrs ieteikums izslēgt no vēsturnieku arsenāla antropoloģijas zinātni. Un tiešām, antropologi nereferēja Latvijas vēsturnieku pirmajā kongresā. Līdz ar to tagad vēsturnieku pieņēmumus – arī ideoloģiju un reliģiju diktētos – vairs nav iespējams pārbaudīt, kas vēsturi lielā mērā pārvērš par pasakām. Tautu vēsturiskā izcelsme tiek noklusēta, etnonīmu vietā parādās dažādi epiteti, tādi apzīmējumi kā "karacirvju ļaudis", "kurgānu kultūras cilvēki", "melngalvaiņi" utt. Bieži tautu apzīmēšanai tiek ņemti mainīgie vietu nosaukumi.
Visticamāk, ir divu veidu vēstures – viena, patiesā, tiek atklāta varas elitei, otra domāta masu muļķošanai. Muzeju pagrabi Latvijā un citās valstīs pilni ar oficiālajai melu vēsturei nevēlamiem arheologu atradumiem. Daudzi tika un tiek iznīcināti. Lai atceramies Aleksandrijas bibliotēkas nodedzināšanu m.ē. 4.gs., ko veica Romas jūdu kristieši. Kas zina, kas noticis ar Āraišu pāļu būves vecākajiem atradumiem…
Pēdējā laikā Latvijas vēsturniekiem, juristiem, starptautisko tiesību ekspertiem ir nācis jauns politisks pasūtījums: iemānīt latviešiem "moderno nācijas izpratni", saskaņā ar kuru “cilvēku etniskā izcelsme nav būtiska, svarīgi, lai viņš justos piederīgs kādai nācijai." Tiek apgalvots, ka identitāte pamazām transformējoties. Šādā izpratnē, piemēram, Latvijā dzīvojošs krievs ir latvietis. Demagoģijas augstākais sasniegums! Sākušās manipulācijas ar nacionālās identitātes jēdzienu, kas jau tiek attiecināts uz jaunveidojamo Latvijas politisko nāciju. Par politisko nāciju neslēpti runā skolu Latvijas vēstures mācību grāmatas. Tā kā latviešu tauta oficiāli atzīta par izmirstošu, drīzā nākotnē tā būs Latvijas nācija bez latviešiem. Tāpat kā kādu laiku pastāvēja Prūsija bez prūšiem – līdz kamēr no pasaules kartes izzuda pavisam…
To aizkavēt varam tikai ar savu garīgo aktivitāti. Ja tic Kārlim Skalbem: “Pazaudēt garīgo neatkarību nozīmē pazaudēt visu."
Apkopojot teikto – ar šo lapu latviešiem paveras iespēja pētīt, skaidrot un rakstīt savu patieso vēsturi. Vāksim mūsu senvēstures liecības, darīsim to kopā, kaut katrs pa kripatiņai!