Šajā grāmatā runa ir par tautu, kas Latvijai devusi vārdu un mūsdienu alfabētu, kuras augsto attīstību senatnē apliecinājusi sava valsts.
Gadsimtiem ilgi tā nav pieņēmusi savā vidū svešiniekus, saglabājot tīru seno valodu un dzīvu – burtniecību. Kā neviena cita, tā vairojusi latviešu tautas dzīvo spēku un bijusi “Ķīnas mūris” latvju zemes tīkotājiem no Austrumiem. Šī vitalitāte un tās neatkārtojamā savdabība nav ļāvusi mūsu zemes iekarotājiem šo sentautu priekšlaicīgi apbedīt – pasludināt par “mirušu tautu”, kā tas jau 15.–16. gadsimtā izdarīts ar sēļiem un kuršiem.
Runa ir par latgaļiem – tautu, kuras tautību neatzīst. Tagad šī tauta ir nāvīgi apdraudēta.
Šajā grāmatā runa ir par tautu, kas Latvijai devusi vārdu un mūsdienu alfabētu, kuras augsto attīstību senatnē apliecinājusi sava valsts.
Gadsimtiem ilgi tā nav pieņēmusi savā vidū svešiniekus, saglabājot tīru seno valodu un dzīvu – burtniecību. Kā neviena cita, tā vairojusi latviešu tautas dzīvo spēku un bijusi “Ķīnas mūris” latvju zemes tīkotājiem no Austrumiem. Šī vitalitāte un tās neatkārtojamā savdabība nav ļāvusi mūsu zemes iekarotājiem šo sentautu priekšlaicīgi apbedīt – pasludināt par “mirušu tautu”, kā tas jau 15.–16. gadsimtā izdarīts ar sēļiem un kuršiem.
Runa ir par latgaļiem – tautu, kuras tautību neatzīst. Tagad šī tauta ir nāvīgi apdraudēta.
Nav jābrīnās par to, ka krievu cara laikos “poļu Vidzemi” centās pārkrievot.
Pārsteidzošs ir kas cits – arī Latvijas brīvvalstī, sevišķi ulmaņlaikos, un arī tagad, neatkarību atguvušajā Latvijā, šīs valsts patrioti un ienaidnieki vienojušies centienos latgaļu tautu nospiest uz ceļiem.
Kā vienmēr, Latgale ir nabadzīgākais Latvijas novads. Bet šobrīd, šajos pārdesmit “neatkarības” gados, tas kļuvis arī cilvēku ziņā visiztukšotākais. Kā izteicies kāds pazīstams vēsturnieks – “Latvijas un Krievijas pierobežas geto”.
Latgalē administratīvi tiek likvidēts ciems pēc ciema – simtos! No kartēm pazūd senie vietvārdi, totālas “latviskošanas” apstākļos zūd latgaļu dzīvā runa, ko iemācās saimē; Rīgā latgaļi savā starpā sarunājas latviski – literārajā valodā…
Arī tagad latgaļiem – ne savu skolu (pat ne bilingvālo, kā mazākumtautībām!), ne bērnudārzu. Pašu latgaļu – savas valodas lietotāju saimē – Latgalē palicis vairs tikai 35 procenti. Latgaļus sen bija laiks starptautiski izsludināt par izmirstošu tautu un sniegt vislielāko atbalstu! Latgaļu valodai sen bija jābūt valsts valodai Latgalē! Tad savu galvu tik augstu neceltu sovetiki.
Grāmatā meklētas atbildes uz jautājumu – kāpēc notiek šāds gluži pretdabisks pastāvīgs politiskais spiediens pret latgaļiem?
Atbilžu būs ne tikai viena vien, bet nevar neredzēt neapgāžamo loģiku – vājinot latgalisko, ticis stiprināts krieviskais. Homo soveticus aktivitātes (prettiesiskais valodas referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu, centieni anulēt 12. Saeimas vēlēšanu rezultātus Latgalē) liek domāt, ka drīzumā Latgale var kļūt par Latvijas Donbasu.
Grāmata uzdod jautājumus – vai valsts līmenī tiek darīts viss, lai saglabātu Latvijai Latgali? Un ko mēs, katrs latvietis, darām, lai pasargātu no iznīcības Latvijas pēdējo sentautu?
