2.3. psNāc, saulīte, silta, balta
Pie mīļiem latviešiem:
Latviešiem baltas drānas,
Tiem saulītes vajadzēja.
2.2. pastāsts
Latas gala viešo māšu ciltis
Kad Leta mazdēla Sembra pēcnācēji bija sadalījušies atsevišķās dzimtās, Sembra mazdēla Svīdra pēcnācēji ap 11800. g. p. m. ē. aizgāja medīdami Vislas jeb Ošu upes augšteces piekrastes ziemeļbriežu medību laukos, kur ledus kalni vēl mirdzēja un kusa skopās ziemeļa vasaras saules staros kā pasaku pilis, bet pakalnos jau bija saradušies krūmi, sūnāji, lazdas, asas zāles, ķērpji, plašajos ezeros peldēja pīles un gulbji, varēja sastapt vilkus, lāčus, lapsas, aļņus.
Arheologi atklāja viņu pagaidu jeb sezonas apmetnes. Tās bija reti izkaisītas Vislas upes piekrastē un veidoja tā saukto Mazovšānu cikla senkultūru, par kuras sākumu Polijas arheologi uzskata Mašices alu Svidru Velkes novadā, kurā atrada klasiskās Svīdru senkultūras senlietas. Svidru Velkes apmetnes iekļuva klasiskajā Svidru senkultūrā, bet tās nebija vienīgās apmetnes, kuru paliekas ir atstājuši svīdri - no tām pret dienvidiem atklāja Pludas senkultūras Svidru II apmetni, kas radusies 12420. g. p. m. e. (191). Tātad teika par Sembra mazdēlu Svīdri un viņa trim dēliem, kas aprecēja māsas, ir patiesa. Svīdra pēcnācējus latgaļi senatnē sauca par svîdriem (M. Zonenberga. "Piezīmes", 1912. g.).