14. Lādogas latgaļi

Dodami ezeram Lādogas vārdu, latgaļi negribēja kādam ļaunu vēlēt vai kādu nolādēt, jo mūsu vārdam lādēt toreiz ir bijusi cita jēga, proti, 'daudzināt, apdziedāt, skandēt (kokles, trijdeksni, kāda senča vārdu)’, jo vārds Lādoga cēlies no latgaļu valodas vārda ‘lādēt’ (4;12).

Volhovas jeb Vilku upes kreisajā krastā, Cirīšu apvidū, atradās nelielā Podsopjes (Miroņu) sādža. Sādžas nomalē atklāja nocietināta pilskalna paliekas un plašus uzkalniņu uguns kapu laukus. Šī pilskalna vietā laikā no 8. g. tk p. m. ē. līdz m.ē. 9.gs atradās daudzkārt pārbūvēts ciemats. Tā vidū ir bijis dobjais svētkalns. Vēlāk šajā svētkalnā uzcelta pils un ciemats nocietināts. Šis piemineklis esot atgādinājis Latenas pilskalnu Šveicē. Tas esot celts umbru tirgotāju vai pārceļotāju iespaidā.

Miroņu sādžas ("Mertveckoe selo") - nosaukums runā par krievu senču slovēņu varas darbiem labāk par citām aizvēstures liecībām, jo, patiesi, tur ir bijušas 9. - 10. gs masu apbedījumu vietas, - cilvēki pat sadeguši kopā ar lopiem mājokļos un kūtīs, kā arī Mātes un Pērkona svētkalnu apakšzemes dobumos. Cietokšņa atklājējs kņazs S.Orlovs (19.gs) rakstīja, ka esot atklājis ļitovcu (lietuviešu) pili un kapus, jo tur pat blakus esot bijuši ļoti veci skeletu kapi, kuros mirušie esot vēl guldīti uz sāniem, ar pievilktiem ceļgaliem un galvu pret rītausmu. Kapos esot iekaisīta sarkana minerālā krāsa. Skeletu kapu uzkalniņu lauks esot bijis visai liels - vairāki simti, uzkalniņi bijuši koncentrēti lokos ap lielu kurgānu, ko kņazs Orlovs licis norakt. Zem tā esot bijis koka pagrabs, kurā atradis keramikas lauskas ar auklas iespiedumiem, bet pils kalnā viņš esot atradis sudraba pakava saktu ar zalkša galviņām galos, auklas keramikas lauskas, uz kurām esot bijuši ar rupju kaula ķemmi veidots slīps tīklojums un iespiestas bedrītes (149).

Lejāk, kur Volhova sadalās divās straumēs, ir 5 km garā Vēja sala. Salas ziemeļgalā S. Orlovs atklāja neolīta un bronzas laikmeta cilvēku apmetni, bet kādu kilometru pirms salas, Volhovas krastā, esot bijis 6 m augsts pilskalns, bijuši uzkalniņu kapi un svētbirzs ar minētā tipa seniem skeletu kapiem, tālāk - plaši uzkalniņu ugunskapi. Kādā atraktajā kapu kalniņā viņš esot atradis laivascirvi un auklas keramikas lauskas ar minētajiem švīkājumiem un bedrītēm. No Podsopjes līdz Vēja salai un no Vēja salas līdz krācēm neesot atrastas ne apmetnes, ne arī kādas senlietas, toties esot bijuši kapulauki, kuros cilvēkiem ir bijušas nepārprotamas vardarbīgas nāves pazīmes, līķi samesti bedrēs cits citam virsū kā pagadās. Viņš tos nosauca par karavīru kapsētām (274).

Skandināvijas sāgas stāsta par vīkingu kuģu braukšanu no Neivas (Ņevas) upes deltas līdz Volhovas upes Vilku krācēm. Tām pāri kuģus esot nācies pārvilkt pa sauszemi. Tāpēc konungs te uzcēlis lielu apmetni un nolicis pārcēlāju brigādi. Tas neesot bijis grūti, jo vietējie latgaļi labprāt palīdzējuši, arī latgaļiem pašiem tur esot bijuši savi pāri cēlāji, kuri palīdzējuši laiviniekiem pārvarēt krāces, glābuši slīcējus. Tur esot atradušies palieli ciemati abos Volhovas krastos, kurus vīkingi aplaupījuši. Vēlāk, kad latgaļi esot sadumpojušies vīkingu un slovēņu sargu pārmērīgās laupīšanas dēļ, vikingu konungs esot licis nodedzināt latgaļu ciematus un uzcelt savu nocietināto apmetni, tajā atstādams 2 simtus labi bruņotu slovēņu kaujinieku, kuri sevi apgādājuši ar iztiku paši, aplaupot latgaļu ciematus.

Krievu kņaza Jaroslava laikos pie krācēm esot bijis krievu kņaza tivunu, t.i., pāri vilcēju un cēlēju dienests, kas kalpojis tādam pašam laupīšanas mērķim. Tivunu dzīvības kņazs apdrošinājis par 80 sudraba grivnām, jo notikuši it bieži latgaļu un vepsu dumpji pret krievu kņaziem. Tīvuna dzīvība bijusi 16 reizes dārgāka par balto vergu - latgaļu vai vepsu vīrieti, salīdzinot soda maksu ar verga cenu.

Beznosaukuma strauta ietekas vietā, pirms Volhovas upes asā līkuma, esot atradusies vēl viena liela, mūsu ēras 9. - 10.gs m. e. nodedzināta latgaļu sādža. Zem 1,5 m bieza kultūrslāņa arheologi atrada Kundas senkultūras senlietas un daudz amuletu - cilvēka, zalkša, ūdensputnu, aļņa, suņa kaula figūriņas ar izdeldētu caurumiņu saitei nēsāšanai kaklā. Virs tā esot bijis nepārtraukti izaudzis kultūrslānis, kurā starp līdzīgām senlietām bijušas keramikas lauskas.

Tātad šis kultūrslānis bija veidojies neolitā, bet virs tā atrada stāvbaļķu un guļbaļķu celtņu krāsmatas, kurās esot bijuši sadegušu cilvēku un mājlopu kauli, dzelzs kausēšanas un kalšanas darbnīcas paliekas, kas pierāda, ka šajā vietā latgaļi dzīvoja nepārtraukti no mezolita sākuma (10. - 9. g. tk p. m. ē.) un vismaz līdz slovēņu vardarbībām mūsu ēras 9.gs vidū, kad normaņu vīkingi atvilka uz Lādogu slovēņus un sāmus, aplaupīja un nodedzināja ciematus. Latgaļi nepadevās, taču sāmi pēc latgaļu asimilēšanas kļuva par vepsiem, kas kopā ar latgaļiem cīnījās pret slovēņu patvaļu.

Augstāk gar beznosaukuma atrautu atrada senu kapulauku, kurš nav izpētīts. Aiz tā, kādu gabalu tālāk, esot bijis vēl viens neolīta - bronzas laikmeta - agro viduslaiku ciemats, kurš esot tikai apzināts, bet tagad kultūrslāņi esot izpostīti.

Pretī Volhovas spēkstacijas dambim kādreiz atradās Erceņģeļa Mihaila sādža un ļoti sena klostera drupas. N.Brandenburgs šajā vietā 1880. gadā atrada divus augstus, arhitektoniski sarežģītus, mākslīgi būvētus kalnus, zem kuriem esot bijušas “zemnīcas ar ieejām”, bet tajās - keramikas lauskas un laivas cirvis.

Kāda citā vietā arī esot bijis mākslīgi uzbērts kalns. Tā pamatnē esot bijis 1,5 aršīnu augsts akmens cokols, kas ierāmējis uzbērumu. Paris aršinu atstatumā no kalna pamata esot atradušies vienlieli menhiri. Laukums no menhiriem līdz cokolam esot bijis klāts ar akmeņu bruģi. Cokola grīdā no akmens plātnēm esot bijis izveidots disks un sirpim līdzīga figūra - saule un mēness. Pa starpām esot bijušas oļu kaudzītes, kas esot atgādinājušas kāda zvaigznāja karti.

Vēl kāda pakalna apakšzemes pagrabā esot bijušas sadegušu baļķu paliekas, zem kurām atrasti apdeguši cilvēka kauli. N.Brandenburgs domāja, ka tas esot bijis ''atklātais'' apbedījums, virs kura esot atradies baļķu slietenis, bet tajā esot kurināts ugunskurs, kas aizdedzinājis slieteni. N Brandenburgs ir minējis vēl kādu apakšzemes akmeņu mūra būvi, virs kuras cokola esot bijis mākslīgs uzbērums. Kalna kopējais augstums esot pārsniedzis 10 aršīnas. Kalna gals esot bijis plakans akmens bruģis ar bedri vidū un muldakmeni blakus bedrei. Kalns esot sastāvējis no vairākām smilšu un melnzemes kārtām. Starp tām esot bijuši kādi sīku akmeņu veidojumi, kuri neesot izpētīti. Šim kalnam blakus esot bijuši vēl divi līdzīgi, tik pat augsti kalni, kurus N.Brandenburgs neesot paspējis atrakt līdz rudens lietavām. Ap vienu no šiem kalniem esot bijuši četri kapu kalniņi. N. Brandenburgs vienu esot atracis. Tas esot bijis skeleta kaps ar guldījumu uz sāniem, pievilktiem ceļgaliem, galvu pret rītausmu. N.Brandenburgs rakstīja, ka tur esot apbedīts tipisks latgaļu vīrietis. Blakus esot likuši akmens bultu uzgaļus un māla trauku, kura lauskās esot saskatāmas bedrītes un švīkājumi.

Pie Lovates upes N.Brandenburgs esot redzējis līdzīgu svētkalnu grupu. Lejpus šīs vietas esot bijusi kāda neliela Lovates pieteka. Tās abos krastos, ik pa jūdzei, Orlovs eso atklājis neolīta un bronzas laikmeta apmetnes, divus uzkalniņu kapu laukus. Pretī vienam no tiem, otrā strauta krastā, esot bijis bronzas laikmeta ciemats ar 10 mājām, kuras esot bijušas līdzīgas Vecās Lādogas ciemata mājām (289).

Vecās Ladogas senpilsētas kultūrslāņa biezums esot pārsniedzis 3 m. Apakšējā kultūrslānī daži disidenti atraka 40 puspagraba stāvbaļķu četrstūrainu namiņu paliekas. Tajos ir bijis māla klons un akmeņu krāvuma pavārds. Divpusēji slīpie niedru jumti. Aukliņas keramikas lauskas. Mājas celtas neolītā un pastāvējušas līdz 9.gs m. ē., kad tās nodedzinājuši slovēņi (289).

Kāda mītne bijusi 7,5 x 6,6 m plaša. Tās vidū bijis tēstu akmens bluķu pavārds. Grīda - māla klons. Sienas celtas no stāvbaļķiem, iekšpusē apmestas ar māliem. Grīda pilnīgi keramizējusies. Jumts balstījies uz stabiem un noklāts ar velēnām pāri baļķu divpusēji slīpajam, lēzenajam segumam. Seguma gali balstījušies zemē, veidojot plašas pažobeles. Griesti bijuši noklāti ar māla rūtām. Mājas ziemeļpusē atradusies 5 x 5 m plaša stāvbaļķu klēts, kuras grīdas baļķu segums ar māla pārsegumu balstījies uz stabiem, bet spāres, kā pirmajā namā, veidojušas plašas pažobeles. Domā, ka pažobelēs turēti mājlopi, tās izmantotas par klētīm un noliktavām, guļvietām vasarā.

Tālāk ir bijusi neliela pirtiņa un vēl pāris nelielas puspagraba celtnes un kūts. Kūts bija nodegusi ar visiem mājlopiem - pāris zirgiem, 3 - 4 govīm, kādām 10 - 15 aitām, cūkām. Sadedzis arī suns. No lielā nama uz kūti, klēti, piedarbu un pirti ir vedis akmens bruģis, kurā likti tēsti akmeņi. Kūts galā esot atradusies pamatīga kūtsmēslu kaudze. Divas mītnēs ugunsgrēkā, kas noticis 9. gs, sadegušas sievietes, bērni un sirmgalvis (290). Tātad vēl viens normaņu vīkingu un viņu rokaspuišu slovēņu (nākamo krievu) nedarbs.

Kad visas šīs būves un to iemītnieki jau atradās aizsaulē, uguns aiznesti, uz drupām uzbērta zemes kārta un uzceltas divas, šķūņiem līdzīgas celtnes. Tur pat esot bijušas vergu mītnes, kurās dzīvojuši slovēņi, kas, vēlāk vīkingu apžēloti un iecelti karavīru kārtā, kad arī pasākuši vardarbības. Tas noticis 860. g, kad pēc vīkingu aiziešanas klejojumos pa upēm Lādogas slovēņi mēģināja sākt dzīvi patstāvīgi un mēģināt taisīt savu tautu un jaunu dzimteni..

Zem Vecās Ladogas pilsētas drupām esot atrasti 804. - 808. g. m. ē. (vīkingu laika sākumā) apslēpti dārgumi, kas ierakti bedrē zem mājas klona: dzintara krelles, sudraba saktas, jau pazīstamās metāla jostas un vainadziņi (276). Ļebedevs gan rakstīja, ka tie esot slovēņu sazagtie dārgumi, bet ... atrasti zem nodedzinātas latgaļu mājas klona, kuram pāri klājās baļķu nodeguļi un pelni, sadegušu cilvēku kauli.

Latgaļu rotas lietu depozīts atklāts arī Kņažčinu sādžā, kura celta uz neolīta apmetnes drupām. Blakus sādžai atrada vīkingu apbedījumus laivās. Tiem blakus atradušies 9.gs uzkalniņu akmens krāvumu un līdzenuma skeletkapi, kuri pārsegti akmeņiem (276). Šie kapi apstiprina, ka somugri patiešām, kā teikts normāņu sāgās, ieradušies Lādogā kopā ar vikingu konungu 8. gs m. ē.

Ladogā esot bijusi tāda vieta, ko saukuši par Raudu kalnu (Plačgora). Tajā esot apglabāts kāds Rērihu Rērihsenu valdīšanas laika slovēņu kņazs, kas "kritis kaujā no ienaidnieku bultas, nodevas vācot no latigoļciem". Kņaziene esot apraudājusi vīru dienu un nakti, zvērējusi atriebt nejaukajiem latgaļiem. Šīs teikas sakarā N. Brandenburgs šajā kalnā veicis  pētījumus un atradis jau augšminētā tipa akmens pagrabu ar īpaši ierīkotām atverēm.

Kņaza kapu neatrada. Toties atklāja neolīta apmetni un kādu dobjo svētkalnu, spirāliski un stariem pret to izvietotu uzkalniņu uguns kapus. Dobulī atrada bērniņa uguns kapu, bet pie tā - zirga ziedojuma paliekas.

Kādā sievietes uguns kapā atrada samestas jau pazīstamās latgaļu rotas, kuras piederējušas viņas svētku tērpam. Kādas meitenītes daļēji apdegušie kauliņi bijuši iebērti māla podā, kuram pāri pārvāzta māla bļoda ar aukliņas rakstiem.

Raudu kalna dobulis esot veidojis 2 aršīnas (1 aršīna = 711,2 mm) augsts un vienādsānu trīsstūrī izvietots akmeņu mūris ar ozola baļķu pārsegumu zem mākslīgā uzbēruma. Viena dobuļa šķautne esot bijusi pagriezta pret rītausmu, bet ieeja bijusi saulrietu malā. Pats 18 aršīnu augstā kalna gals esot bijis plakans un tajā stāvējis milzīgs akmens bluķis cilvēka izskatā, skatīdamies saullēktā. Kalna galā esot bijis māla klons. Klona mala bijusi aplikta ar vienlielu akmeņu gredzenu. Pretī skulptūras skatienam esot atradusies akmens mulda buršanai. Kalna galā varējuši nokļūt pa akmens kāpieniem no ieejas puses,- kalna dienvidu pusē. Kalnam esot bijusi sfēriska forma.

Tālākajos uzkalniņos esot bijuši kolektīvie skeletu kapi ar acīm redzamām vardarbīgas nāves pazīmēm. Tātad nikna kauja pret slovēņiem un vīkingiem bijusi gan !

Ja iešot gar Lādogas ezera piekrasti pret rītausmu, gājējs nonākšot pie Sasas upes deltas. Sasas upes piekrastē no Deltas ciemata līdz Tihvinas pilsētai esot zināmi plašu ciematu paliekas, uzkalniņu kapulauki, starp kuriem esot bijuši 9 - 12 aršīnu augsti kurgāni ar apakšzemes pagrabiem un ieeju no rieteņa puses.

V.Raudonikas izpētīja divus šādu kapsētu masīvus. Tur Raganas kalna akmens mūru pamatā bijuši apaļi, savstarpēji sajūgti dobumi, kas pārsegti ar ozola bluķiem. Senlietas un apbedījumus šī kalna apakšā neatrada, bet akmens un bronzas cirvjus un aukliņas keramikas lauskas gan, vienu laivascirvi piedevām. Kapu kalniņi atkal bijuši izvietoti spirālē ap svētkalnu 12 stariem pret saules stāvokļa asīm pa mēnešiem, ─ kalendārs jau ticis pilnveidots, bet tradīcijas - saglabātas (293).

Tihvinas apkaimē Krievijas arheologs A.Kolmogorovs 1911. g. izpētīja plašu kapulauku, kas atradās egļu silā. Arī tur esot bijusi jau minēta aina ar svētkalnu vidū un uzkalniņu uguns kapiem ap to stariem un spirālēs ar akmens bruģa celiņiem. Starpība esot tāda, ka svētkalna pamatā esot bijusi trīsstūra formas akmeņu mūra piramīda ar ieeju rieteņa malā, kamēr piramīdas pamatnes virsotne esot vērsta pret vasaras saulgriežu saullēkta punktu. Kalna pakājē, visapkārt tam pa apli, esot bijušas aukliņas keramikas urnas ar pelniem, kurām pārvāztas bļodas. Iekšējā lokā ap kalnu esot bijuši astoņi uguns kapu kalniņi, kuri savienoti ar akmens bruģējumu pa riņķi

Kalns esot uzbērs pakāpeniski, par ko esot liecinājušas katras jaunās uzbērumu kārtas pamatā atrasto ugunskuru vietas. Ugunskuri visās kārtās esot kurināti ilgstoši, pelnos atrada kalcinētu kaulu paliekas.

Arheoloģe S.Kočkurkina ir sniegusi līdzīgu svētvietu un kapulauku aprakstus, kuri atklāti Pašas upes augštecē, Ojates upes un tās izteces tāda paša nosaukuma ezera piekrastēs, tātad visā Lādogas novadā. Tā kā Lādogā atklātie kulta pieminekļi izceļoties starp citiem Latgolas novadu kulta pieminekļiem ar savdabībām un daudzumu, tad Lādoga esot jāuzskata par baltu cilšu garīgo centru, uz kuru pēc sengrieķu rakstiem esot braukuši padoma lūgt pat no Grieķijas un Āzijas (296). Ar to var izskaidrot, kālab latgaļu Raganas tika dēvētas par viešajām (viedajām, zinošajām, paredzēt spējīgajām) mātēm, no kā ir cēlies etnonīms latvieši kā viešo māšu pēcnācēju pašnosaukums.

No teiktā izriet, ka Lādogas apkārtnē latgaļi dzīvoja no 11. g. tk p. m. ē. līdz krievu ekspansijai, - pavisam 11 tūkstoši 800 gadu jeb vidēji 230 un vairāk paaudžu, rēķinot 1 paaudzes mūžu 50 g. garu, bet krievi un vepsi tur dzīvo tikai 37 paaudzes. Vīkingu laikos latgaļus atspieda pret dienvidiem un daļēji asimilēja vepsi, kas cēlušies no vīkingu atvestajiem sāmiem, bet vepsus asimilēja krievi, kas cēlušies no vīkingu atvestajiem 200 slovēņu vīriem. Vepsus nav izdevies nošķirt no latgaļiem ne pēc antropoloģiskā tipa, ne senkultūrām. Ziņas par vepsiem sniedz vienīgi Novgorogas hronika. Tos vepsus, kuru pēcnācēji bija cēlušies no normaņu vīkingu un sāmu vecākiem, sauca par ingriem, ingeriem jeb pilnā vārdā par ingermanlandiešiem, no kuriem, sajaucoties ar Igaunijas latgaļiem, ir cēlušies igauņi. Sāmus atvilināja Zviedrijas princis un vīkings Torvalds 856. - 860. g. m. ē.