Turpinājums11. Čermeņezera latgaļi
Biezi un tumši egļu meži. Purvs aiz purva. Platas un lēnas upes. Zilo ezeru spulgās acis. Slapjas un ciņainas pļavas. Rets pakalns. Vēl retākas kraujas. Tāds bija Čermeņezera novads, kurā dzīvoja kāda latgaļu pazare, kuru esmu nosaucis par Čermeņezera latgaļiem, jo viņu senkultūrā bija manāmas atšķirības, ja salīdzina ar citu Latgolas novadu senkultūrām, pie kam tas bija drumu norobežots novads, kurā varēja iekļūt tikai pa upēm. Varbūt tieši tāpēc Čermeņezera latgaļi tika pakļauti Polockas un Lādogas slovēņu (krievu) kņaziem visvēlāk.
Černeņezera novadu atklāja sembru daugavieši 11. - 10. g. tk p. m. ē., kad ceļā uz Fenoskandiju kādas ģimenes palika dzīvot Čūdu augstieni norobežojošās daudzvārdu Lugas, Ļūģes jeb Ļiugnas upes piekrastēs un šo upju iztekas ezeru augstajos krastos. Šai upei tā arī palika divdomīgais nosaukums ar nozīmi Staignā upe, Dumbrāju, Slapjo pļavu upe, upe slīgšnā, kurā ne reizi vien stiga raibaļiņas, ganiņi, zvejnieki un mednieki, kur labākās medības bija ziemas salā.
Visvecākā latgaļu apmetne tika atklāta Lūgas upes augšteces ūdens šķirtnē, Čermeņa ezera augstajā krastā. Kopš 11. g. tk p. m. ē. dzīve šajā vietā nav pārtraukta. Tagad tas ir Pētera pagasts, kurš minēts rakstos m. ē. 15. gs beigās nodokļa (obroka) uzlikšanas un "latigolu nepaklausības" sakarā kādā Novgorodas kņaza sotņika atskaitē par karadraudzes briesmu darbiem (276).
Kad cilvēki savairojās un vēl nebija atmetuši medību trakumus, atsevišķas ģimenes pārcēlās uz Plūsas jeb Pleudas un uz Veļu upes piekrastēm. Veļu upi, kuras ielejā pat vasaras rītos klīda un vēlās balti miglas vāli, krievi nosauca par Lielo upi jeb par Veļikaju, jo tā bija šī novada lielākā upe.
Par Pētera pagasta pirmajiem iedzīvotājiem vēsta vienīgi svētkalni un kapulauki, kas izvietojušies gar Čermeņezera dienvidu piekrasti, jo mājvietas nav meklētas. Arī austrumu piekrastē stiepās pagara kapu uzkalniņu virkne, svētbirzis, svētkalni, par kurām lasāms N.Reriha atstātajos pētījumu aprakstos.
Dienvidus un austreņa teritorijas atdalīja liels egļu mežu masīvs. Tajā bija reti priedulāji un vēl retāki lapu koku puduri. Starp eglāju mūža mežiem upju un Čermeņa ezera piekrastēs apmetās pirmie ieceļojušie mednieki, kur laiduši savu dzimtu saknes un palikuši dzīvot līdz pat krievu kņazu ekspansijai. Pašā ezera malā ir bijušas pāļu mītnes, kuru vietās atrada mezolita un neolita senlietas - Svidru krama bultu uzgaļus, kaula žebērkļus, kaula plāksnītes ar saulīšu, zalkšu līkloču un dažu jumīšu iegravējumiem. Senlietas izcēla no Čermeņa ezera gultnes, tīrot kuģu ceļu (276).
Raptu ciemats Raptas upītes krastā, kuru tagad sauc par Raptu strautu, bija Pētera pagasta centrs. Rapta met līkumu līkumus pa mežiem, cauri drumiem, iztek pļavās un ietek Čermaņa ezerā, izgrauzusies cauri smilšainam, augstam krastam. Raptu ciemata apkārtnē ir reģistrēti 30 ovālas formas, pret rītausmu pavērsti, iegareni kapu kalni, kas liecina par vismaz 30 kopienu pastāvēšanu, kuru kapsētas bija svētvietas: katras kapu kalnu kopas vidū bija kāds visai augsts, mākslīgi uzbērts paugurs, no kura pavērās plašs skats pāri ezeram, mežiem un purviem.
Šie kapu kalnu kompleksi esot atradušies Čermeņezera piekrastes pašā augstākajā vietā. N. Rerihs esot redzējis akmens klonu svētkalna galā, kuram apkārt stāvējuši lieli akmeņi. Akmeņi bijuši orientēti abos gada saulgriežu asu virzienos. Saullēktu un saulrietu punkti bijuši labi saskatāmi, ja apsēžoties kalna plakanā akmens klona vidū. Plakanajā kalna galā bijusi bedrīte, kurai apkārt salikts atsevišķi stāvošu akmeņu loks. Akmeņos bijušas iegravētas zīmes kā saules pulkstenim. N. Rerihs rakstīja, ka bedres vidū atradies kāds stabs, kas metis ēnu uz apkāri simetriski salikto akmeņu iezīmēm. Tātad svētkalna galā tiešām ir bijis saules pulkstenis, kurš ticis taisīts neolīta beigās (5. g. tk p. m. ē.) vai nedaudz vēlāk (287).
Pāris kilometrus no zemes raga, strauta pretējā piekrastē, 1970. gadā atklāja kādus 0,7 m augstu mākslīgu pauguru. Tā diametrs bija 7 m, uzbērums - daudziem slāņainiem. Paugura pamatu veidoja koši sārta smiltis. Tāda smilts tika atrasta pāris kilometrus no zemes raga, Čermeņa ezera krasta nogruvuma iežos.
Tuvumā atrada trīs kremēšanas ugunskuru vietas. Ap kapu kalniņu bija izrakts grāvis. Tajā atrada sadegušu salmu, niedru un žagaru pelnus un ogles. Ceļamaizes traukiem bija gan Sperringa, gan aukliņas raksti, kas ļauj šo pieminekli datēt ar 3. g. tk p. m. ē. (178; 276). Kādus 700 m dienvidu pusē no priežu sila kapukalna, atradās Čermeņa ezera Sila līča kapulauks pie Sila līča peldētavas.
Silciems atradās līča dienvidaustrumu pusē. Silciema kultūrslānis bija vecs, nepārtraukts, veidojies līdz pat slāvu ekspansijai. Tajā dzīvoja kāda pirmo ieceļotāju jaunā ģimene. Kad bērni paaugās un paaugās arī mazbērni, apmetne pārtapa par lielu ciematu.
Ap 4. - 3. g. tk p. m. ē. silciemieši sāka nolīst āres un audzēt mājlopus. Tai pašā laikā pirmie podnieki salipināja vēl rupjos, vāji apdedzinātos māla olveida podus, kuros ar pirksta galu iespieda bedrītes un ar naža galu ieskrāpēja raustītas vītnītes.
N.Gurina rakstīja, ka, arot zemi tīrumā starp Raptiem un Čermeņezeru, arkls esot izcēlis brūnganā krama Svidru bultu uzgaļus, kaula un raga putnu un zivju bultas (Federmesser), žebērkļus, kādi atrasti Lubānas ezerā, Kurzemē, Kundā (177). Sila līča ziemeļaustrumu stūrī atradās otrs Silciema svētkalns. Tas bija uzbērts dabīga paugura galā kādus 2,2 m virs pamata, 12 m plats un 20 m garš, ar galu pret vasaras saulgriežu rītausmu. Uzbēruma saullēktu gals bijis paplašināts kā zalkša galva ar dzeltenās smilts bedrēm acu un vaigu plankumu vietās. Uzbērumam ņemta rupja dzeltenā smilts no ezera. Tātad pauguru ir pārveidojuši Zalkša jeb vīrišķas auglības svētkalnā, kurā iesvētīti jaunekļi vīru kārtā. Tajos saimniekoja Krīvs. Citkārt to sauca par Pērkona kalniņu (kr. Peruna gorka).
Ap kalnu dedzināts riņķa sārts. Sārts kurināts arī mākslīgā uzbēruma astes galā, kurš bijis noplacināts, pakāpeniski nolaidies uz leju pret ezeru. Tas ir bijis garais Krīva jeb Lāču svētkalns. Plakums Pautu kalnā bija ap 2 m2 liels akmens bruģis, bet svirpja daļā - 2 m plats un 6 - 7 m garš māla klons. Pakalnā varēja uzkāpt no rītausmas puses pa akmeņu bluķu kāpnēm. Pagrabos varēja nokļūt pa akmens arku vārtiem no abām pusēm Svirpja kalnam. Ejas bijušas 10 - 15 m garas un apdarinātas ar ozolkoka sienām.
Pagrabos atrada māla trauku lauskas ar aukliņas rakstiem, divu sieviešu un trīs bērnu kaulus. Pagraba koka sienas bija degušas un pagrabs iebrucis izdegušo pārsegumu dēļ. Tas liecina par vardarbību, jo sievietes un bērni te būs paslēpti briesmu brīdī, ko apliecina fakts, ka pagrabā atrada dārglietu depozītu.
Silciema Zalkša tuvumā esot atradušies četri mākslīgi uzbērti kalniņi galveno saulgriežu asu virzienos (287).
Izdarot kontroles šahtu atrakumus bijušā Silciema apkārtnē, tika konstatēts, ka pirmās, vecākās mītnes celtas druma vidū esošā pļavā vēl mezolitā.
Silciema ezera pusē ir bijusi dabīga pļava ap kādu avotu, kura ūdens izmantots saimnieciskām vajadzībām. Taču ciemats arvien vairāk attālinājies no svētvietas un ieaudzis mežā.
Mežā esot bijuši arī miežu, rudzu, auzu un linu sējumi, bijušas burkānu, kāpostu, biešu un kāļu dobes, no meža atnesti un pārstādīti jāņogu un aveņu krūmi, dažas mežābeles. Tas bija pirmais gadījums, kad konstatēta agra zemkopība palienās un līdumu līšana Latgolā (288).
Kādus 5 vai 6 km pret ziemeli, Čermeņezera pretējā pusē, kādā paugurā, purva malā atradās trešā senākā apmetne. Par to tik vien zināms no N.Gurinas pieminējumiem, ka arī tur, arot bijušajā, tagad nosusinātajā purvā tīrumu, tika uzvērstas jau minētās senlietas - Polockas krama Svidru bultu uzgaļi, kaula un raga zivju un putnu bultas, žebērkļi un plāksnītes ar ornamentiem, kaulā grieztas dzīvnieku un putnu, kā arī sieviešu figūriņas ar caurumiņiem nēsāšanai auklā (177).
Tiek minēti vēl divi neolīta un bronzas laikmeta ciemati citās šī ezera piekrastēs. Taču atradumi ne ar ko neatšķīrās no minētajiem - stūrainas mītnes ar māla klonu un pavārdu vidū, svētkalns, ap kuru spirālēm un stariem izvietoti uzkalniņu kapi. Svētkalns atkal esot bijis dobjš, ar ieeju. Tātad katrā ciematā ir bijis savs svētkalns un kapulauks, savs celtniecības stils. Tātad katra kopiena ir dzīvojusi pa sevi, valstisku kopību nebija, kālab kareivīgajiem vīkingiem, saāmiem un krievu kņaziem izdevās ziemeļa latgaļus tik viegli pakļaut un asimilēt.
Ābeļdārza svētkalns tā nosaukts tādēļ, ka tas atradās kolhoza ābeļu dārza vidu. Ābeļu dārzs sastādīts jau pieminētajā nosusinātajā purvā, kurš agrāk bijis aizaudzis ezers. Ezera vidū bijusi sala. Bijušajā salā atrada pāļu mītnes paliekas.
Kādreiz salā pacēlās kādus 20 metrus augsts dobjais svētkalns, - apaļš, mākslīgi izveidots paugurs ar stāvām jo stāvām nogāzēm. Ārēji tas atgādinājis skitu kurgānu Ukrainas stepēs. Paugurs noslēdzies ar akmens bruģi un dziļu bedri bruģa vidū. Bedrē kurināts ugunskurs. Pelni pa piltuvi biruši lejā uz apbedījumiem. Pelnos atrada sadegušus dzīvnieku kaulus, tostarp zirga un auna kaulus. Virs uzkalna atradies jauns apbedījums koka zārkā, kādos 14. - 15. gs m. ē. guldīja lielkrievu kņazus un sotņikus ar brūti un kalpu piedevām, visiem kunga dārgumiem blakus.
Kalna apakšā bija uzcelta akmens bluķu siena 1,5 m augstumā. Rokot tālāk, šī siena izrādījās par pamatīgu krusta veida būvi, kura kalnu sadalīja četros sektoros. Tie atradās pretī ziemas un vasaras saulgriežu saullēkta un saulrieta punktiem. Katrā sekcija ir bijusi atsevišķa ieeja. Katrā sekcijā atrada 25 cilvēku, - vīriešu, sieviešu un bērnu, kaulus. Sievietes esot mirušas sēdus ar bērniņu klēpī. Sievietes bijušas ģērbtas svētku drānās, apkārušās ar rotām. Vecāki cilvēki esot miruši sēdus, atspiedušies pret sienu. Vidū gulējuši vīrieši, kuriem esot bijušas acīm redzamas vardarbīgas nāves pazīmes (287).
Tātad svētkalna pagrabā ir bijusi lazarete un slēptuve.
Sievietēm daudz rotu:
z šauri galvas vainadziņi, veidoti no dzintarā inkrustētiem sudraba kvadrātiņiem un riņķīšiem, kuri savienoti ar bronzas ķēdītēm;
z vīti sudraba gredzeni;
z sudraba zvīņu rakstiem rotātatas seģeņu malas;
z seģenes un blūzes saspraustas ar masīvām bronzas umbu saktām, kurās iekalti zalkšu līkloči, ugunskrusts, jumīšu un auseklīšu zīmes, caur saktas caurumu izvelkot auduma stūrus un saspraužot ar krāšņu bronzas adatu, kuras galā bijusi spirāliska galviņa ar dzintara actiņu vidū;
z kaklā uzkārtas kaula gredzentiņu un gliemežvāku krelles;
z zem kreļļu lokiem - bronzas kakla riņķi;
z kakla riņķu malas rotātas sudraba gredzentiņos iekārtiem trīsstūra pakariņiem, kuri ejot skanēja;
z delnām uzmaukti spirālēs griezti bronzas riņķi;
z vienai sievietei uz labās rokas esot bijusi dzintara rokas sprādze, kurā dzintara klucīši sasaistīti ar sīku bronzas gredzentiņu ķēdītēm. Pāri līķiem bija nokrituši griestu seguma sadegušie baļķi. (287).
Tātad šajā svētkalnā ir slēpušas sievietes vai nu vīkingu vai arī slovēņu kņazu uzbrukuma laikā, bet kādu nenoskaidrotu apstākļu dēļ ieeja ir aizgruvusi, sievietes, bērni un vecie cilvēki nosmakuši. Domā, ka tas ir bijis vai nu vīkingu, slovēņu vai arī somugru varas darbs.