Turpinājums12. Lūgas latgaļi
Kādus 20 km uz saulrietiem no Lūgas pilsētas sākas pauguru grēda, kuru sauc par Čudu jeb Lūgas augstieni. Čudu augstienē atradās Novgorodas krievu kņaza cietoksnis Gorodeca. Cietoksnis esot pastāvējis kādus 100 gadus līdz 1242. g.
Kad 1973. gadā Gorodecas drupās izdarīja arheoloģiskos pētījumus, tad atrada vikingu cietokšņa drupas, zem kurām uzgāja paleolita beigu laika apmetnes paliekas, bet virs tām - nodedzināta latgaļu ciemata drupas. Ciemats bijis nocietināts vaļņiem un ar mietu žogu. Tātad tas bija latgaļu cietoksnis Lūga. Šie atklājumi ierosināja arheologus labāk izpētīt Lūgas pieminekļus.
Lūgas latgaļu cietokšņa vidū atradās koka pils ar vairākiem torņiem un dzīvojamās mājas, darbnīcas, lopu kūtis, noliktavas. Pilskalna dienvidu pusē atradās priekšpilsēta. Priekšpilsētas dzīvojamās mājas bija saceltas gar piekalnes slīpumu. Tās bija puspagraba guļbaļķu mājiņas ar māla klonu un rijas krāsnij līdzīgu pavārdu vidū, niedru seguma divpusēji slīpo jumtu. Bijušas arī vairākas palīgbūves, kuru uzbūvi nav izdevies rekonstruēt.
Palīgbūvēs bija smēde, akmeņkaļa, podnieka, koka amatnieka, mucinieka, laivu grebēja, audēju un juvelieru darbnīcas, pirts, ratnieku darbnīca, kurā atrada piecu spieķu riteņu ratus, ragavu slieču bronzas apkalumus, dzelzs lemešu arklu. Bijusi arī rija, kūts zirgiem, kūts sīklopiem un govīm. Pie lopu kūts bijusi saglabājusies liela mēslu čupa. Priekšpilsētas gala augstienē atradās latgaļu virsaiša koka pils ar novērošanas torņiem. Apkārt pilsētiņai bija mietu žogs, uzbērums ar stāvām nogāzēm, kas noslīdēja līdz Lūgas upei. Upe ietvēra pakalnu no trim pusēm.
Par nocietinājuma iedzīvotāju etnisko piederību stāsta atrastie laivascirvji, rotas lietu sagataves, aukliņas keramikas lauskas, pārakmeņojušies graudi, mājlopu kauli, zivju zvīņas, steļļu diegu atsvariņi, kaula žebērkļi (276).
Otrpus šosejai, kas tagad savieno Lūgas un Pleskavas pilsētas, atradās kapulauks. Tie bija uzkalniņu uguns kapi. Kapi bija sakārtoti spirālē un staros ap augstu dobjo svētkalnu - ap 2,5 m augstu stāvu sienu pakalnu ar plakanu, akmeņiem bruģētu augšpusi un pagrabu.
Lūgas pilsētas pievārtē, Lūgas upes augštecē, daudzo ezeru piekrastēs pēc 1972. gada tika izdarīti arheoloģiskie kontroles izrakumi. Atklāja ''ļoti senu apmetņu, nocietinātu ciematu paliekas, aukliņas keramikas lauskas, dažus pulētus krama laivas cirvjus, uzkalniņu uguns kapus un somugru 10. gs akmeņu krāvumu kapus'' (276).
Gar Lūgas upi uz leju, gar Veļupi, Čūdu augstienē ir atklāti vairāki uzkalniņu uguns kapi, kuru pārbaudes atrakumos atrada pulēta krama laivas cirvjus, bronzas cirvjus un aukliņas keramikas lauskas. Kādā dobjā svētkalnā, ap kuru atkal atradās spirālē sagrieztie un rindām izvietotie uzkalniņu uguns kapi ar aukliņas keramikas lauskām, akmens un bronzas cirvjiem, bija izvietoti menhiri saulgriežu asu virzienos. Dobjajā svētkalnā N. Rerihs atklāja lokveida akmens sienu, pie kuras, ar muguru atspiedies un uz ozola bluķa atsēdies, bija nomiris kāds sirmgalvis, un šādā pozā bija kāds skelets pilnā antropoloģiskā kārtībā.
Tādus kapulaukus, kuru centrālā, augstā uzkalna dobulī mirušais apbedīts sēdus, N. Reihs atklājis Nabīļu, Aiztūļu, Panteļu, Kaširu, Jaunķešu, Vecķešu, Baurīšu, Pīstatnes, Fratu, Līņu, Gārņu un citu bijušo, pagājušā gadsimtā vēl saglabājušajās latgaļu sādžās (276).
G. Ļebedevs zināja teikt, ka Ižoru un Čūdu augstienēs esot bijuši pāri par 10000 uzkalniņu ugunskapu, kas tā arī palikuši neizpētīti un nu esot celtnieku, kara un melioratoru iznīcināti (288).
Kaļitēnu sādžā atklāja 800 uzkalniņu uguns kapus, bet aiz Kaļitēniem arheologi Ivanovskis un Rerihs atraka 142 apbedījumus. Kapulauka vidū bija 4 ap 7 - 8 pēdas augsti pauguri, kuri simetriski izvietoti ap vēl augstāku pauguru. Tātad kapi ir bijuši arī svētvieta un kapu kalniņi ir kalpojuši par kalendāra zīmēm.
Centrālais paugurs esot bijis plakans, tā vidū – “liels, tukšs paupers” (dobums). Astoņi uzkalni ap to bijuši izvietoti pavasara, vasaras, rudens un ziemas saulgriežu asu abos virzienos. Ap pakalnu grupu spirāliski un rindās atradušies mazie uguns kapu uzkalniņi, kuri spirāliski savienoti ar akmens bruģi. Jo tālāk no lielā kalna, jo katra stara uzkalniņi bijuši mazāki, katru staru (pavisam 12) esot noslēdzis visai augsts stāvu sienu paugurītis, kura pamatā bijusi liela akmeņu kaudze, kas aplieta ar māla un asins sajaukuma masu, tad apbērta ar melnzemi, aplikta ar velēnām. Rerihs izteicās, ka šiem paugurīšiem esot kāda ar Zemes māti saistīta ticējuma pazīmes. Šie akmeņu pauguri esot noslēguši katru bruģa spirāli ap kapulauka uguns kapu kopiņām. Atraktajos uguns kapos esot atraduši pa vienam akmens laivascirvim un aukliņas rakstā izrakstīta māla trauka lauskas, dažas krelles, dzintara gabaliņus, saktas, bronzas kaklariņķus ar piekariņiem, no kā secināja, ka apbedītajam esot devuši līdz viņa svētku apģērbu un iemīļotos darba rīkus..
Sestajā lokā aiz svētkalna esot bijuši akmens krāvumu uzkalniņu skeletkapi. Kapa bedrēs bijis izveidots velēnu sēdeklis ar rokturiem, kurā iesēdināts krāšņi apģērbtais nelaiķis. Bedres pārsegtas ar dēļiem vai koka plankām. Lokā ap bedri sakrauta akmeņu kaudze laivas formā, kurai pāri uzbērts ap 5 - 6 pēdas augsts smilšu kalniņš. Tātad ieceres pamats - veļu laiva ar tajā sēdošu airētāju. Septītajā lokā esot bijuši tādā pašā kartībā izvietoti laivas veida akmens krāvumu apbedījumi bez uzbēruma. Šajos apbedījumos mirušie guldīti uz muguras dažādos virzienos. Tie esot bijuši somugru kapi, kuros apbedījumi izdarīti ne agrāk par 9. - 10. gs m. ē.
Minētas rotaslietas - kakla riņķi, delmu spirāles, sudraba plāksnīšu un bronzas ķēdīšu vainadziņi un jostas, vītie sudraba gredzeni, piespraudes un saktas ar dzintara inkrustāciju, sudraba zvīņām un skanošiem piekariņiem rotātās seģenes. Vīriešu kapos atrastas lielās umbu saktas ar caurumu vidū, kakla riņķi, tā sauktie karavīru roku sargi biezu un platu bronzas spirāļu veidā, jau minētās jostas, kurām sānos bijuši āķi kādu piederumu uzkarināšanai, arī bronzas stieplīšu gredzenu bruņu vestes, caunu cepuru paliekas, lieli uzpletņi un mazas vilnainītes ar sidraba zvīņu rotājumiem. Minēti gaiši, balināti, rupji linu un vilnas audumi, pastalas, lūku vīzes.
Dažos vīriešu apbedījumos atrada bronzas un dzelzs izkaptis, sirpjus, akmens kapļus, zirga iemauktu metāla daļas, bronzas kara cirvjus un bērza vai ozola tā saucamos umbru vairogus ar māzeri un umbas uzkalumu uz māzera.
Pašos agrākajos uzkalniņu uguns kapos atrada mājlopu kaulus - zirga, govs, cūkas, aitas, kazas, suņa, kā arī Svīdru krama bultu uzgaļus, kaula žebērkļus, rotātas kaula plāksnītes, kaulā grieztas zvēru, putnu un zalkšu galviņas, sieviešu figūriņas ar izdilušiem caurumiņiem uzkarināšanai aukliņā vai ādas strēmelē. Tos uzskata par mezolita kapiem. Kādam bruņu kreklā un lepnā apģērbā tērptam vienveidīgajam eiropeīdam guldījuši blakus kara zirgu, zobenu, bronzas kara cirvi un vairogu. Tas esot bijis virsaitis vai novada ķēniņš.
Arheologs Ivanovskis daudzos atrakumos atrada sudraba pakavsaktas ar zalkša galviņām galos, bet kādā dobjajā svētkalnā blakus vecas māmuļas un vecīša skeletiem atrada zemē ieraktas pūra lādes paliekas. Pūra lādē bija sudraba, bronzas, kaula un dzintara rotas lietu sagataves un juveliera darbarīki: īleni, raga, krama un bronzas veseri un kalti, metāla kausēšanas kausi, metāla liešanas māla formas, kurās bija iedarināti rotājumu izciļņi un iedobes. Pūra lādē bija arī krama latiņas, jau gatava umbu sakta, kurā iekalti Māras krusti. Sakta bija inkrustēta ar apstrādāta dzintara gabaliņiem. Blakus saktai atrada dzintara krelles, kurās starp apstrādāta dzintara gabaliņiem noteiktā kārtībā bija savērtas gliemežnīcas, raga, bronzas un sudraba bumbulīši ar sīkām līkloču līnijām, - tam esot bijusi "vēstījuma iedaba" (287;288).
Lūgas upes lejtecē Nikolajs Rerihs atrada 12. - 13. gs kapus. Tajos bija guldīti 24 sakropļoti vīrieši, neievērojot tradīcijas. Tur pat blakus esot bijis kāds cietoksnis, kura drupās izraka vikingiem un Lādogas slovēņiem raksturīgas senlietas.
N.Rerihs uzskatīja, ka sakropļotie cilvēki apbedīti pēc vikingu laika, un tāpēc šos varas darbus esot varējuši pastrādāt vienīgi Lādogas slovēņi, kad tie esot kļuvuši neatkarīgi no vīkingiem.