Turpinājums13. Pliskavas latgaļi
Pirmo cilvēku ienākšanas laikā Pliskavas novadā ir bijuši šādi klimatiskie, floras, faunas un hidroloģiskie apstākļi:
z 13,7 - 13,1 tk g. p. m. ē.: mēreni siltāks laiks, kurš noteikts pēc atsegumiem Raunas upes krastā; augstienēs vietumis jau ieviesās skuju koki (priedes), tundras flora un fauna (ziemeļbrieži, ūdensputni);
z 13,1 - 12,6 tk g. p. m. ē.: apakšējā driasa aukstais laiks; koku izplatība apstājās, bet aukstuma izturīgā tundras flora un fauna turpināja attīstīties; saglabājās atsevišķi ledus blāķi un to tuvumā ieplakās veidojās ezeri un purvi, sākās intensīva pārplūdušu upju tīkla veidošanās;
z 12,6 - 12,3 tk g. p. m. ē.: ievērojami siltāks laiks; strauji izplatījās meži, ieviesās priedes un bērzi, tundru pakāpeniski nomainīja reti meži un krūmāji, saglabājās tundras augi, ienāca plēsēji (lapsas, vilki, lūši), dominēja ziemeļbrieži; turpināja veidoties lokālie ledāju ezeri, paloja upes, veidojās purvi;
z 12,3 - 12,0 tk g. p. m. ē.: vidējā driasa aukstais laiks; sāka izplatīties pārsvarā zālaugi un stiebrzāles; turpinājās iepriekšējā perioda procesi;
z 12,0 - 11,0 tk g. p. m. ē.: mēreni vēss, bet daudz siltāks laiks, nekā iepriekšējos periodos; mainīgs - garas, dziļas un aukstas ziemas, mēreni siltas vasaras, ziemā ūdens baseini aizsala, vasarā atkal paloja, tā ka ziemā cilvēki varēja pārvietoties brīvi, vasarā - pa augstienēm; augstienēs veidojās skrajmeži, saglabājās tundras flora un fauna, dominēja ziemeļbrieži, kaut gan vietām ieceļoja lāči, aļņi, citi tagadējie meža zvēri un ūdensputni;
z 11,0 - 10,0 tk g. p. m. ē.: auksts, sauss, mainīgs laiks; pārsvaru ņēma skrajmeži, kaut gan saglabājās tundras floras un faunas klajumi; augstieņu un morēnu pauguru mežos saradās Baltijā pazīstamie mežu, ūdeņu dzīvnieki un dziedātājputni. Baltijas ledus ezera piekrastēs veidojās plaši ūdens klajumi.
Rāpakivi jūra Karēlijā un Somijā savienoja Baltijas jūras baseinu ar Ziemeļu ledus okeāna jūrām, no kurām ienāca sāļūdeņu zivis un jūras dzīvnieki. Mežos bija izplatītas lazdas, arī meža bites, brūklenes, dzērvenes, lācenes, zilenes, mellenes, kuras bija saaugušas jau iepriekšējā siltākajā periodā, kā arī ievas, paegļi, alkšņi, vītoli u.c. krūmi un augi (pēc 88 un 199).
Tādējādi priekšpēdējais periods bija pats piemērotākais laiks ziemeļbriežu mednieku klejojumiem, jo ziemās bija pārvarami arī lielie ūdens klajumi un purvi, vieglāk nomedījami sniegā iestrēgušie zvēri, bet vasarā varēja lasīt ogas, ūdensputnu olas, lazdu riekstus, priežu un graudzāļu sēklas, ēst bērzu pumpurus.
Par Pliskavas novada apdzīvotību mezolitā un neolitā var atrast pretrunīgas ziņas: 20. gs 30. - 50. gados, uzskatīja, ka šajā apvidū nav pieminekļus, kas būtu agrāki par 1000. g. p. m. ē., jo tur esot bijis tik slapjš, tik purvains apvidus, ka cilvēkam tur nebijis ko darīt, ko meklēt (178).
Nikolajs Rerihs rakstīja, ka, garām braukdams, iegriezies dažās Pliskavas guberņas muižās apskatīt tur iekrājušās senlietas, kas izartas tīrumos vai atrastas novadgrāvju rakšanas darbos muižu laukos un liecinot, ka Pliskavas guberņa esot apdzīvota kopš mezolita un tur dzīvojuši latgaļi, bet krievi okupējuši Pliskavas novadu 12.- 13. gs m. e. (288).
Baltijas arheologu ekspedīcija 1955. - 1956. g. N. Gurinas vadībā veica sistemātiskus Pliskavas novadu pētījumus Pleskavas ezera un Veļupes (kr. Veļikaja) baseinā atrada ļoti senas latgaļu apmetnes, kas veidoja sešas pieminekļu grupas:
z Opočkas apvidū ap Veļupi un tās pieteku bija 3 neolita apmetnes, kuras nosauktas par Opočkas konglomerāciju jeb grupu;
z ap Sorotas ieteci Veļupē bija 10 neolita apmetnes, kuras nosauktas par Sortotas konglomerāciju jeb grupu;
z ap Čerehas ieteci Veļupē un ap tagadējo Pleskavas pilsētu bija 14 mezolita un neolita apmetnes, kuras nosauktas par Čerehas konglomerāciju jeb grupu;
z ap Veļupes deltu bija 15 neolita apmetnes, kuras nosauktas pēc Muromcu apdzīvotās vietas par Muromcu konglomerāciju jeb grupu;
z no Izborskas gar strautu, kas ietek Pleskavas ezera dienvidrieteņa līcī, gar ezera piekrasti pret ziemeli, līdz bijušajai Būdvīžu sādžai un Pečeros (divas apmetnes) bija 27 mezolita un neolita apmetnes, kuras nosauktas par Izborskas konglomerāciju jeb grupu;
z otrā Pleskavas jeb Pliskavas ezera piekrastē, kur tas savienojas ar Peipusa ezeru, no Žeļčas ietekas līdz Putjkovu sādžai bija 3 neolita apmetnes, kuras piederēja pie Lūgas latgaļu novadiem.
Sebežas novadā augšminētās ekspedīcijas darba laikā Vetas, Nevedras, Idras - Veļupes izteces pieteku, Sebežas, Orona, Vjatereva, Baltā, Motūža, Vormas un Ošu ezeru piekrastēs - 30 km rādiusā ap Sebežas pilsētu tika atklāti 90 pieminekļi: 20 pilskalni un nocietinātie ciemati, 11 atklātā tipa zemkopības un piemājas lopkopības kopienu sādžas, 55 kurgāni ar kapulaukiem apkārt (99d).
Sebežas pilskalns tika atklāts Sebežas pilsētas nomalē, Sebežas ezera ziemeļa austreņa piekrastes izstieptā zemes ragā, kura augstākā vieta ir zemes raga galā. Zemes raga galam ir ļoti stāvas nogāzes. Abās pusēs zemes ragam ezerā ietecēja nelielas upītes, kuras bijušas savienotas ar 3,5 - 4,5 m platu un aptuveni 2,5 - 3 m dziļu kanālu, tātad pilskalnam apkārt bija krietna aizsardzības josla. Kalna galā tagad ierīkoti ģimenes dārziņi. Tāpēc izpēti vajadzēja veikt ar šurfēšanas metodi. Visos četros šurfos kultūrslānis bija 1,1 - 1,2 m biezs un nepārtraukts.
Visapkārt kalna plakumam ir bijuši divi vaļņi ar mietu un akmeņu dubulta žogiem, stāvām nogāzēm un 2 m dziļu grāvi starp tiem. Grāvī uzturēta šķidra māla zampa. Vēlāk grāvis aizbērts, iekšējais valnis izmantots celtniecībā, bet lejpusē uzbērts jauns valnis, izrakts jauns aizsardzības grāvis, kurā māla zampu uzturējis no ezera ieplūstošais ūdens. Tātad pilsētele divas reizes pārbūvēta. Otrā pārbūve notikusi aptuveni mūsu ēras 9. - 10. gs m. e.
Uļjanovščinas un Jazbovas pilskalni tika atklāt kādus 0,5 km attālu no Sebežas ezera. Šurfēšanas ceļā iegūtās senlietas apliecināja, ka šajos pauguros bijušas neolita apmetnes un tikai mūsu ēras 5. - 8.gs m. e. uzcelti nocietinājumi. Kā jau minēju, Sebežas 30 km plašā apkārtnē tika atklāti 20 pilskalni. Tātad latgaļiem pastāvējusi pamatīga aizsardzības sistēma pret vīkingu un slovēņu kņazu ekspansiju (99d).
Šie S.Tarahāanovas atklājumi apliecina, ka Sebeža ir bijusi valstiska veidojuma centrs.
Pleskavas apgabala Bezaņicu, Veļikoluku, Kņiginas, Neveles, Novosokoļņiku, Rustošķu, Sebežas un Usvjatas rajonos, Smoļemskas apgabala Vēlīšu rajonā, t.i., bijušajā Pliskavas guberņas teritorijā, atrada kopskaitā 2000 arheoloģisko pieminekļu, starp tiem 30 epipaleolita pieminekļus, 10 mezolita, tik pat daudz neolīta, vairāk par 20 bronzas laikmeta pieminekļu, 6 pāļu apmetnes, 3 krama kalves, ap 20 bronzas un dzelzs laikmeta ciematu, ap 200 kapulauku ar vairāk par 2000 uzkalniņu uguns kapiem, ļoti senu apbedījumu (skeletkapu), vienu purva rūdas kausēšanas, liešanas un kalšanas darbnīcu, kurai pieslējās podnieku darbnīca, kā arī vienu dzelzs laikmetā celtu nocietināto koka pili kādā stāvbaļķiem apjoztā uzkalnā.
Epipaleolita pieminekļus atklāja Ivaņčovboras kāpā, Lukašas un Sartejas upju satecē, Fedosejevkas, Jūhovas un Sartejas ezeru piekrastēs, - pavisam 30 apmetnes.
Atrasti laivascirvji un aukliņas keramikas lauskas, bet ap 2. g. tk p. m. ē. bijusi "labi attīstīta lopkopība un laukkopība", atrastas arī rotas lietas, kuras bijušas “līdzīgas N.Reriha un A.Spicina aprakstītajām rotas lietām, Latvijā un Prūsijā izplatītajām dzelzs laikmeta rotas lietām” (263).