Turpinājums

9. Piejūras latgaļi

No tās daugaviešu ģimeņu kopas, kas sasniedza Ledus ezera Narvas līci, dažas ģimenes atdalījās un gāja pakaļ ziemeļbriežu baram gar Narvas līča ziemeļaustreņa piekrasti un nonāca tagadējā Somu jūras līča piekrastē, kur no viņiem izauga Piejūras latgaļu kopienas. Tas redzams pēc arheoloģiskajiem pieminekļiem, kuri tur ir labāk izpētīti nekā Latvijā.

Veļu ezera piekrastē viņi apstājušies, atstājuši Kundas senkultūras tipa senlietas. Saglabāt bērnus varēja, ja vien būtu krams pieejams (88), bet tā nebija. Vajadzēja meklēt vietējos materiālus - kaulus, ragus, kvarca akmeni. Tikai vēlāk sāka izmantot Baltijā sastopamos krama oļus un lauskas. Tā radās sīkie, mikrolitiskie bultu uzgaļi un kaula naži, raga cirvji ar krama ieliktņu asmeņiem, kādi atrasti gandrīz visās epipaleolita un mezolita apmetnēs.

Medīja ziemeļbriežus, ķēra zivis, vāca gliemenes, bet gliemežvāciņus izmantoja krāšņuma lietām. Gan figūriņas, gan gliemežnīcas nēsāja ādas sloksnītē kā talismanus kaklā uzkārtus (177).

Piejūras novadā neolitu sagaidīja ne vairāk par 25 - 30 cilvēkiem.

Rudicas apmetni Kovačas un Melnupes sateces pussalas augstajā kraujā un Vorpeļu apmetni pretējā Melnupes krastā uzskata par pirmo ienācēju dzīves vietu, kuras liecina, ka Piejūras novadā ieradās divas nelielas ziemeļbriežu mednieku ģimenes, no kurām saradās pārējās apmetnes nu jau plašākā apkaimē.

A.Uvarovs tajās atrada vienīgi kvarcīta un slānekļu kasīkļus, kaltus, nažus, zāģus un dažus no Polockas krama izkaltus Svidru bultu uzgaļus, kuriem bijusi vītollapas forma (26). Tā kā apmetnes atradās augšējā terasē, tad jādomā, ka upes paloja. Kultūrslāņos manāmas sasaluma pazīmes, kaut gan tagadējās ziemās zeme nesasalst tik dziļi. Tāpēc tās uzskata par pirmajām apmetnēm, kuras cēluši kādā belinga siltā laika periodā jeb aleroda sākumā, laikā ap 11020. g. p. m. ē., laiku nosakot grafiski pēc Baltijas jūras attīstības fāzēm (177). Vistālāk pret rieteni atradās Lommu apmetne, kura celta pie Lomnas upītes pietekas Lugas upē, kādus 3 - 4 km pret rieteni no tagadējas Pulkovas pilsētas. Mītnes cēluši otrajā upes terasē, kas pacēlās 4 m pāri pirmajai senlejas terasei, kas liecināja pa to, ka apmetne radusies savus 500 - 600 g. vēlāk par norādīto laiku, ka tas noticis kādā Joldijas jūras regresijas fāzē vai Ehines fāzē (10000 - 9700 g. p. m. ē.).

Lomnu apmetnes kultūrslāņi aizņēma 800 m² platību upju sateces pussalā. Tajā bija trīs dažādos laikmetos radušās nepārtrauktas kārtas. Apakšējā slānī, kuru atzina par mezolita kultūrslāni, atrada Plockas pelēki brūnā krama un vietējā kvarcīta kalumus, kaula un raga cirvjus, bultu uzgaļus, žebērkļus ar slīpi iegrieztiem zobiem, no raga izdrāztas sievietes, meža pīles un ziemeļbrieža figūriņas ar caurumiņu nēsāšanas saitē. Bultu krama uzgaļiem bija vītola lapas vai trīsstūra piramīdas forma. Kaula lietām bija jumīšu, skujiņas un līkloču raksti, spirāles meandra elementu rotājumi. Atrada arī meža pīles, ziemeļbrieža, mežacūkas (vepra) figūriņas, kā arī kaulā grieztas sieviešu figūriņas ar izceltām mātišķajām ķermeņa daļām. Figūriņām bija stipri apdeldēti caurumiņi - tās nēsātas kā talismani kārtas ādas sloksnītē kaklā (26).

Arheoloģisko pētījumu ir maz.

Arot muižas tīrumus Melnupes un Kovašas upes sateces apvidū, tika izceltas ķemmīšu un bedrīšu keramikas lauskas (pēc M. Gimbutienes ziņām šī keramika esot izgudrota 2400. g. p. m. ē.), galīgi sadēdējuši cilvēku galvaskausi, pēc kuriem varēja konstatēt, ka tie bijuši mezocefālie gargalvaiņi, krāšņi rotāts raga šķēpu mešanas ierīces uzgalis, kaula žebērkļi ar rotājumiem un zobiņiem vienā pusē un abās pusēs, kādus lietoja pirmie ieceļotāji un viņu pēcteči mezolitā (11. - 7. g. tk p. m. ē.). Šie materiāli ir eksponēti Sanktpeterburgas Ermitāžā, kurā pētījumus veica N.Gurina.

Pēc N.Gurinas atzinuma Melnupes piekrastē ir bijušas vēl citas latgaļu apmetnes, kuras agrāk netika atklātas un izpētītas, bet tagad karos, celtniecībā un meliorācijas darbos apmetņu kultūrslāņi esot iznīcināti. Cilvēki šajās apmetnēs esot dzīvojuši kopš Piejūras novada atklāšanas (11300. - 11200. g. p. m. ē.). Dažas mālu trauku lauskas esot jāuzskatot par Kundas senkultūras keramiku (6390. - 3350. g. p. m. ē.), citas - par Sperringa keramiku (4500. - 2500. g. p. m. ē.), ķemmes un bedrīšu keramiku (2400.- 2350. g. p. m. ē.) un auklas keramiku (2220. - 1290. g. p. m. ē.). Tika atrasts viens slīpēts krama laivascirvis ( 4350. - 1290. g. p. m. ē.).

Paulova pilsētas ziemeļa pievārtē A.Uvarvs atklāja Ižoru apmetni, kuras kultūrslānī esot atradis Svidru tipa bultu krama uzgaļus, krama lausku ādas kasīkļus, kvarcīta kapļus un cirvjus, kaula un raga darbarīkus, bet keramikas lauskas neesot neatradis, kālab šī apmetne esot jāuzskata par epipaleolita apmetni, jo vēlāk krama rīki esot taisīti tikai neolita laikmetā, turklāt sīki no krama šķembām, bet starplaikā – mezolitā esot lietojuši tikai kvarcīta, kaula un raga senlietas, proti, līdzi paņemtā krama krājumi esot izlietoti. Viņš minēja vēl Rodicu sādžas apmetni un izteica hipotēzi, ka Narvā un Kundā (Igaunijā) būšot ienākuši pēcnācēji no Paulovas apmetnes pirms Joldijas II transgresijas (26). Kāpēc gan nē no Tannasilmas vai Mustajegi apmetnēm tur pat Igaunijā, bet tas jau nav tik būtiski – radinieki vien bija, turklāt Narvas jūraslīcis, Kundas un Narvas epipaleolita apmetnes pēc N. Gurinas pētījumiem esot vismaz par 500 g. vēlākas par Piejūras apmetnēm, kuras esot sinhronas epipaleolita apmetnēm Latvijā, kas neizslēdzot abas ieceļošanas iespējas (177).

Piejūras latgaļi dzīvoja stacionārās apmetnēs pie upēm un ezeriem kopš ienākšanās sākuma, bija ziemeļbriežu mednieki un zvejnieki, esot nākuši no Polockas Tulznu apmetnes, tāpat kā Latvijā un Igaunijā ienākušās ģimenes; pamata ģimenes nekur neesot aizgājušas, esot dzīvojušas stacionārās apmetnēs vienā un tai pašā vietā simtiem paaudžu, jo Joldijas II trangresijas laikā, kā arī Ancilus ezera transgresijas laikā bija iesprostotas kopā ar zvēriem nelielajās Piejūras augstienes, pa ko liecina zem Somu jūras līča ūdens 3 - 10 m dziļumā atklāto pāļu mītņu paliekas, kaut gan nevarot izslēgt tālākus pārbraucienus plostos – pāļu apmetnēs esot atrastas jūras zivju zvīņas. Atrada roņu kaulus, no roņa ribām taisītas spraužamās, šujamās un sienamās adatas ar aci, ar āķi un taisnās. Par Kapeļu apmetnes izcelsmi epipaleolitā liecinot Kundas senkultūras tipa kaula un raga senlietas un tas, ka nebija krama, citu akmeņu senlietu un keramikas lausku, bet neolita apmetnes (7. - 4. g. tk p. m. ē.) esot izvietojušās ap epipaleolita un mezolita apmetnēm (11. - 7. g. tk p. m. ē.) nelielā skaitā, kas liecinot par ļoti zemu iedzīvotāju skaitlisko pieaugumu – viņi esot spējuši atražot tikai paši sevi (177).

Kopš mezolita vidus (7. g. tk p. m. ē.) viņi esot cēluši puspagraba stāvbaļķu taisnstūra un apaļas formas namiņus nogāzēs ar ieeju pret upi vai ezeru. Namiņos esot bijuši akmeņkrāvumu pavārdi bedrēs, virs kuriem vārījuši ēdienu lielās, koniskas formas māla kunhās (vāramajos podos), kurus esot iestiprinājuši ar smailo galu zemē vai starp akmeņiem, lai uguns apņēmtu podu visapkārt, nevis meta tajā akmeņus, kā to darīja smagajos dobakmens katlos.

Atsevišķās vietās esot saglabājušies govju, zirgu un aitu kauli, trauku māla masā iespiedušies labības graudi, kapļi, kaula sirpji ar sīkiem krama nazīšiem, bet blakus mājlopu kauliem esot atrasti ziemeļbriežu, staltradžu, briežu, vepru⁴², lapsu, vilku, lāču, suņu, bebru, lūšu, amriju⁴³, caunu, ūdru, vāveru un ūdensputnu kauli, zivju zvīņas un roņu kauli (177).

Par apbedījumiem un svētvietām nav pietiekamu ziņu. A.Uvarovs rakstīja, ka uzkalniņu kapulauki upju un ezeru piekrastēs esot redzami it bieži līdz Somu jūras līcim un Sestroreckai. Vietām kapulauku vidū atradušies līdz 10 m augsti uzkalni, ap kuriem uzkalniņi bijuši sakārtoti starveidīgi saules stāvokļa noteikšanai. Šie augstie pauguri bijuši uzbērti ar rokām dabīgos morēnu pauguros, kur esot pavērusies plaša ainava, visbiežāk ezeru un purvu malās, salās, dažiem bijušas ieejas (26).

N. Rerihs vēl redzējis pašā Somu jūraslīča piekrastē, pretī Pulkovai un Petrodvorecam, augstus dobjus svētkalnus, kuru apakšā mirušā priesteriene apbedīta sēdus akmens tronī. Rerihs redzējis arī vietējo iedzīvotāju atraktos kapus, kuros mirušie guldīti akmens šķirstā guļus uz sāniem, galvu pret rītausmu, pievilktiem ceļgaliem, par ko zemnieki un muižnieki brīnījušies. Blakus šiem apbedījumiem esot bijuši arī citi, kuros mirušais guldīts izstiepts uz muguras bedrē, ar galvu pret ziemeli. Apbedījumi, kuros mirušie guldīti guļus uz muguras un ar galvu pret ziemeli bijuši apkrauti ar akmeņiem bez uzbēruma. N. Rerihs domāja, ka tie bijuši ingeru, nākamo igauņu kapi, kuri radušies ne agrāk par 8. - 9. gs p. m. ē. reizē ar vikingu konunga Torvalda ierašanos no Somijas ziemeļa gala, kur tos saucot par saāmiem. Saāmu jeb ingeru galvaskausi bijuši gandrīz kvadrātiski, bet zoda daļas sašaurinātas (286).

Līdzīgus apbedījumus un svētkalnus teicās redzējis arī A. Spicins, piebilzdams, ka Piejūras novada kapulauki pēc Reriha neesot vairāk pētīti un apzināti iznīcināti, jo tajos meklējuši noslēptu mantu, kā arī aizspriedumu dēļ, jo tajos neesot redzama krievu senatne (288). Tuvāk par Piejūras latgaļu dzīves veidu var spriest no divu pēdējos gadu simteņos izdarīto arheoloģisko atklājumu aprakstiem.

Strelņas zvejnieku pāļu ciematā Somu jūras līča piekrastē bija septiņas dzīvojamās un saimniecības ēkas uz kopīgas platformas, kas celtas Joldijas jūras pirmās transgresijas laikā (8250. g. p. m. ē.), kad Streļņa bija Joldijas jūras līča piekraste, kas Ancilus ezera fāzes maksimuma stadijā (6600. g. p. m. ē.). pārtapa ezerā. Šo ezeru no jūras atdalīja klintāju un smilšu sēklis. Sēklī pāris metrus zem ūdens tad arī atklāja šī pāļu ciemata paliekas, kuras klintājs bija saudzējis pret jūras uzbrukumiem. Pēc arheologa Inostranceva domām ciemats pastāvējis vairākus gadu tūkstošus, vismaz līdz Limneā jūras regresijas sākumam (3050. g. p. m. ē.), kad tagadējais sēklis pārtapa sauszemē un pāļu celtne zaudēja jēgu. Šajā ilgajā laikā celtne daudzkārt bija pārbūvēta, jo pāļi jau atradās cieši cits pie cita kā bieza sieta acis. Tajā laikā Piejūras novadā ingeru vēl nebija, nebija arī vepsu un igauņu.

Streļņas purvā zem kūdras slāņa atrada pāļu ciematu, kam blakus atrada grebtas vienkoča laivas paliekas, Polockas krama bultu uzgaļus vītollapas formā, ziemeļbrieža raga kapļus, kaula žebērkļus ar rotājumiem, keramikas lauskas (36).

Sena pāļu apmetne ir bijusi pret ziemeli no tagadējās Lomonosova pilsētas kādas senupes grīvā zem kūdras slāņa. Arī tajā atrada grebtas vienkoča laivas paliekas, kuras glabājas Ermitaža muzejā. Šajā vietā ir atradusies Piejūras latgaļu nocietināta ostas un tirdzniecības pilsēta, kura celta pirms vīkingu un ingru (somugru) ekspansijas. Vīkingi šo pilsētu bija iekarojuši aptuveni 820. g. m. ē. un nodibinājuši tajā savu balsta punktu - tika atrasti vīkingu apbedījumi laivās. Reizē ar vīkingiem esot ieradušies saāmi, kuri pēc sajaukšanās ar normaņiem un latgaļiem esot izveidojuši ingru jeb ingermanlaniešu cilti, no kuras esot cēlušies igauņi un vepsi, turklāt šis nosaukums esot nācis no tā, ka normaņus uzskatīja par ģermāņiem.

Lugas upes grīvā ir atradies otrs Piejūras latgaļu cietoksnis, kas arī kļuva par vīkingu balsta un saāmu ekspansijas vietu. Šim cietoksnim ir bijuši akmens pamati un koka sienas, mākslīgs uzbērums, kuru upe gandrīz jau pilnīgi esot noskalojusi. Arī šajās vietās esot atrastas tekstilās keramikas lauskas.

Piejūras latgaļu senākā keramika bija rotāta pirkstu un zivs asaku iespiedumiem, kuri bijuši izvietoti pa visu trauku bez jebkādas sistēmas. Traukiem esot bijusi augšmalas atloce, kura šķērsgriezumā esot atgādinājusi pīles galvu. Atlocē esot bijuši ‘jumīšu kolonu iespiedumi’, kas mijušies ar ‘ūdensputna stilizētām kontūrām’. Dažos traukos esot iespiesti riņķīši, ko izdarījuši ar savītām augu šķiedrām un klūgu gredzeniem jeb ar stibai aptītu auklu. Dažiem šī tipa traukiem ornamenti esot veidoti ar zivs mugurkaula asakas skriemeli, kālab N.Gurina šos traukus nosauca par Sperringa keramiku ar auklas keramikas elementiem.

Trauku rotājumus veidoja arī no sīkām māla piciņām, kas bija salipinātas skujiņas rakstā, kā arī ar klūgas galu vai akmens smaili ievelkot raustīti izceltas un iespiestas līnijas un līkločus, kas atgādināja dzeloņdrāts nospiedumu, ar ķemmes švīkājumiem veidotas figūras, kas atgādināja pazīstamās zīmes “uzartā zeme” (apvilkti krustiski švīkājumi) un “vieta, kurā es dzīvoju” (atklāti švīkājumi). “Uzartās zemes” ornamenti bija apvilkti gan ar “dzeloņdrāts”, gan ar klūgai uztītas auklas nospiedumu. Šie trauki ir nosaukti par “neīsto jeb kombinēto tekstila keramiku ar pirmssperringa keramikas elementiem”. N.Gurina rakstīja, ka minēto veidu keramikas lauskas esot atrastas visās Piejūras latgaļu neolīta apmetnēs, ka bronzas laikmetā no neīstās Sperringa keramikas esot izaugusi aukliņas keramika, kuras raksti esot parādījušies aptuveni 3000. g. p. m. ē. vai vēl agrāk - apaļīgie aukliņas iespiedumi esot agri (177).

Līdzīgas domas pauda R.Indreiko: latgaļu apdzīvotajos novados trauki esot saturējuši visus Sperringa keramikas elementus, kaut gan vienkopus tie esot atrasti reti, bet kopš 3500. g. p. m. ē. Piejūras latgaļi esot jau lietojuši pašu taisītus traukus ar aukliņas nospiedumiem. Viņš atzina, ka visiem Sperringa traukiem Somijā, Karēlijā, Igaunijā, Sanktpeterburgas guberņā, Lādogas un Oņegas ezeru piekrastēs un citās vietās esot bijuši aukliņas iespiedumi - joslas un gredzeni. Tāpēc viņš atzina aukliņas keramiku, kas lietota laivascirvju laikmetā, par latgaļu izgudrojumu un noraidīja hipotēzes par aukliņas keramikas un laivascirvju senkultūras ekspansiju no citām vietām un ar to it kā saistītās etniskās pārmaiņas, kā arī noraidīja agru somugru ierašanos Somijā, Karēlijā un Latgolā - ne agrāk par 8. - 9. gs m. ē., kā arī neizslēdza tādu iespēju, ka aukliņas keramikas paraugus varēja izplatīt tirgotāji, kas ieradušies pa upēm un pāri Baltijas jūrai savos kuģos no Umbrijas, kur šī keramika esot bijusi vēl agrāka (494).

Trauki ar ūdensputnu kontūrām pēc N.Gurinas pētījumu atziņām esot saglabājušies no neolīta sākuma līdz dzelzs laikmetam un bijuši izplatīti no Daugavas līdz Oņegas ezeram, Igaunijā, Vidzemē, Latgalē, Saktpeterburgas apgabala, Novgorodas un Lādogas apmetnēs, Rževā, Pievolgā, Valdajā, Karēlijas dienvidu galā, Botnijas līča piekrastēs, Kolas pussalā, Somijā un Norvēģijā, bet par iedzīvotāju izplatības centru esot jāuzskata Polockas epipaleolita Tulznu apmetnes iedzīvotāju pēcnācēju apmetnēm tajā pašā Polockas novadā, jo tur šis raksts esot bijis izplatīts agrāk (