Neteic mani, māmuliņa,
Pa ciemiem staigādama:
Pats darbiņš mani teiks,
Paša gudrais padomiņš.
3.7. pastāsts
Ķelti
Romieši ir devuši trim etnosiem vārdus pēc galveno ieroču šķiras savas nezināšanas un vienaldzības dēļ pret citām tautām, kuras nav romieši, proti, teitu metēju leģiona leģionāriem un viņu pēcnācējiem teitoņu vārdu, bruņinieku leģiona vergiem un viņu pēcnācējiem dunčinieku jeb tohru valodā sakšu un beidzot baltu ciltīm ķeltu vārdu.
Romieši un tagadējie vēsturnieki, sekodami romiešu karavadoņu piemēram rakstīja un raksta par ķeltiem gan kā par bronzas kara cirvjiem, gan kā par etnosu, kas esot dzīvojis Centrālajā un Rieteņa Eiropā, ieceļojis Zaļajās salās.
Zinātnieku vairums lieto šo jēdzienu kā etnonīmu un uzskata sevi par ķeltu arheoloģiskās senkultūras pazinējiem, ir pazīstams ar ķeltistu vārdu. Taču viņiem pretī nostājas citu zinātnieku grupējumi, kas neatzīst šos spriedumus. Tā, piemēram, pazīstamais, padomju laikā neatzītais arheologs A.Mongaits, pamatīgi un kompleksi izpētījis Eiropas akmens un metālu laikmetu senkultūras, atturējās rakstīt par ķeltiem, uzskatīdams šos jēdzienus par „caur un cauri sadomātiem, kas tika radīti uz pārpratumu un noklusējumu pamatiem un aiz bailēm, ka aizvēsture varētu būt bijusi citādāka, nekā viņi ir iedomājušies” (526).
Kuru sadaļu lasīsim ?