4. Jēdziena ķelti izcelsme
Pēc vācu valodnieka Šrādera pārliecības vārds ķelti ir cēlies no ide *kelt- ‘cirst, skaldīt, kalt’, no kā vārdi kalts, cirvis, ķelle, bet no šīm sakarībām radās Keltojas pilsētas kā pirmā pelasgu metālu kalšanas un tirdzniecības centra nosaukums, jo no tās izplatījās arheologiem labi pazīstamais bronzas muftas cirvis ar krāšņiem rotājumiem, kas apliecina šī cirvja sākotnējo pielietošanu kulta vajadzībām, kā kādreiz izmantoja pulētos akmens laivas cirvjus (12; 526).
Herodots zināja teikt, ka šie “mūsu Keltojā taisītie cirvji, kuru nosaukums nāk no vārda *celt ‘kalt’, ir pazīstami visā Hiperborejā, acīm redzot tāpēc, ka hiperborieši ķer visus svešiniekus, kas nav tirgotāji vai viesi, bet iemaldījušies viņu zemēs, ved uz mūsu Keltojas pilsētu, kura vēl pieder pelasgiem, un pārdot verdzībā, pretī prasīdami šos bronzas ķeltus, bet grieķi šos Keltojas pelasgus tādēļ sāka saukt par keltoii (ķeltiem), jo šis vārds atbilst hiperboriešu vārdam ķert…” (123).
Strabons rakstīja, ka „aiz mūsu Keltojas pilsētas un aiz Itālijas atrodas Eiropas pārējā daļa, kuru Īstas (Donavas) upe dala uz pusēm. Tā tur tek no rieteņa pret austreni un atstāj Vācas galu pa kreisi, kurā tad sākas Īstas un Rēnas (Reinas) upes… Vietas tālāk aiz Rēnas pret saullēktu apdzīvo ģermāņi, kā viņus nosauca K.Tacits un kuri atšķiras no mūsu Keltojas pilsētas pelasgiem vienīgi ar lielāku mežonību, dižāku augumu, bet citādi tie ir pavisam līdzīgi un nezinātājam grūti atšķirami no keltojiešiem. Tāpēc, man šķiet, romieši tiem devuši ģermāņu vārdu tikai tādēļ, lai parādītu, ka tie ir īstenie galli, jo romiešiem vārds german nozīmē ‘dabiskie, īstenie’, kā tika dēvēts kāds kara vadonis. Taču Vācas zeme paceļas kalnup no ziemeļa pret dienvidiem, kur ir tādi kalni, kas atrodas kāda saistībā ar Alpiem. Tajos agrāk ieguva cieto bronzu, kuru pirka un pārkala Keltojas amatnieki… Tur atrodas arī milzīgais Hercinas drums, un tajā, kā arī aiz tā pret ziemeli, dzīvo kareivīgās sveju jeb sembru ciltis, kuras mājo arī šajā drumā, sagādājot nepatikšanas gan grieķiem, gan romiešiem… Tad nu tā, pati lielāka ir sveju cilts, kura ir izvietojusies no Rēnas līdz Albijai (Baltijai) jeb vēl tālāk pret saullēktiem, kas mums vēl nav zināms; šis ciltis apbrīnojamās ārējās līdzības dēļ ar Keltojas pelasgiem tad arī varētu uzskatīt par ķeltiem minētajā nozīmē, jo arī plaši lieto Keltojas ķeltus par ieročiem un darba rīkiem, bet mēs pazīstam tikai tos, kas atklāti karo pret Romas impēriju…” (85).
Pūblijs Kornālijs Scīpions Emiliāns Afrikānis Jaunākais, Romas karavadonis, savā ziņojumā senātam par kara gājieniem Ibērijā rakstīja, ka romiešiem esot uzbrukuši atkal tie vienveidīgie, gaišmatainie barbari ar kara cirvjiem. Šos cirvjus tie saucot par ķeltiem. Pret ķeltiem romiešu bruņas un bruņu cepures esot bijušas bezspēcīgas aizsargāt. Iedami uzbrukumā milzīgā barā uz zirgiem un vienasu ratos kopā ar sievietēm un bērniem, viņi esot saukuši “Šķel, cērt !”, kas latīņu valodā esot skanējis tuvu pazīstamajam latīņu vārdam celt (ķelts). Tā kā viņi esot bijuši līdzīgi galliem un lai tos atšķirtu no galliem un pārējiem ibēriem, tad, sekojot grieķu piemēram, Pūblijs Kornālijs Scīpions Emiliāns Afrikānis Jaunākais, šos turpmāk saukšot par ķeltiem pēc kara cirvja un minētā izsauciena (237)
Jūlijs Cezārs “Piezīmēs par gallu karu” gandrīz simt gadus pēc Pūblija Kornēlija Scīpionas Emiliāna Afrikāņa Jaunākā rakstīja, ka “visa Gallija tiek sadalīta trīs daļās, no kurām vienā dzīvo beļģi, otrā - akvitānieši, trešā - tie, kuriem mēs nezinām patieso vārdu, kālab mēs tos dēvējam par ķeltiem, jo viņi sekmīgi izmanto karā pret mūsu leģioniem kara cirvjus, kam nosaukums viņu pašu valodā ir ķelts, bet visbiežāk mēs tos dēvējam par galliem, jo viņi valkā pie cepures piespraustas gaiļa spalvas kā visi pārējie, kurus mēs nosaucām par galliem.
Gallijas ķelti aizņem teritorijas starp Sēnu, Luāru un Rēnu (Reinu), tie visbiežāk uzbrūk romiešiem ar saviem ķeltiem, ar kuriem tie spēj pārcirst pat mūsu bruņas un bruņu cepures, bet tie runā ettruskiem un albioniem (baltiem) tuvā valodā, kuru mēs, romieši, esam stipri sabojājuši, sākdami runāt svešādi, pat ne kā latīņi. Bez ķeltiem viņi vēl lietoja dunčus, šķēpus un durkļus, bruņu kreklus un vestes, devās straujā uzbrukumā vienasu divu zirgu vilktos ratos, kam piesieti durkļi jeb pirgas - kārtis ar smailu naža veidā noasinātu durkli galā.
Viņu sievietes gāja karā līdzi vīriem un brāļiem, bija tik pat varonīgas, palīdzēja gan savējiem, gan arī romiešu ievainotajiem, gādāja savējiem par pārtiku…” (230).
Tātad pavisam tieši senajos rakstos, no kuriem mūsdienu vēsturnieki ir ņēmuši etnonīmu ķelti, tika norādīts, ka tā ir palama, kuru ieviesa Herodots, atgādinādams, ka sengrieķi apsaukājuši Keltojas pelasgus par ķeltiem tā apstākļa pēc, ka viņi savus kara cirvjus esot iemainījuši pret hiperboriešu saķertajiem un sengrieķu kungiem verdzībā pārdodamajiem svešiniekiem, bet hiperborieši šos kara cirvjus savukārt izmantoja karā pret grieķiem; ka romieši, sekodami Strabonam, visus vienveidīgos karotājus, kas uzbrukuši ar minētajiem Keltojas kara cirvjiem, arī esot sākuši saukt par ķeltiem, ar ko esmu pierādījis, ka tāda tauta ķelti nekad nav dzīvojusi Eiropā, Āzijā vai Āfrikā.