2. Ķeltu valoda
Indoeiropiešu valodu kopību pirmie ievēroja Francijas valodnieki un tās raksturošanai ieviesa ķeltu valodas jēdzienu, jo tad vēl nebija gandrīz nekādu citu pētījumu salīdzinošajā valodniecībā, baltu pirmdzimtenes meklējumi tikko sākās (1.2. ps). Kopš tā laika jēdziens par ķeltu valodu ir saglabājies. Kas tā bija par valodu ?
Par ķeltu valodu nosauca ide valodu saimes grupu, kas bija izplatīta Britu salās un Francijas ziemeļrieteņa galā, tajā pēc 1978. g. datiem runāja ap 9 mlj cilvēku (584), kas nebūs gan tiesa, jo pēc definīcijas tai būtu jāpielīdzina arī lietuviešu, latviešu, vācu un tā saucamās slāvu un normaņu valodas.
Esot pastāvējušas 4 ķeltu valodu apakšgrupas:
z Eiropas kontinentālā jeb mirusī gallu valoda, kurā runāja līdz 1. gs m. ē., jeb mūsu valodā rakstot rieteņa baltu dialekts;
z ķeltibēru valoda, kurā līdz 1. gs p. m. ē. runāja tagadējie Spānijā un Portugalē dzīvojušie ķelti jeb ķeltibēri, precīzāk − ibēru ciltis;
z gēlu valodu apakšgrupa, kurā ieiet īru, skotu un Mēnas salas iedzīvotāju senās valodas, kuras ir saglabājušās un tiek lietotas vēl tagad Mēnas salā un Skotijā, kā arī Īrijā un dažās Ziemeļjūras salās. Tātad šajā valodā runāja senās Zaļo salu ciltis − Danas pēcnācēji;
z britu valodu apakšgrupa, kurā iegāja izmirstošās velsiešu, bretoņu un kornejiešu valodas, kas tika plaši lietotas līdz 18. gs beigām m. ē., respektīvi, dialekts, kurā runāja Apenīnu briti, jo viņi taču bija pirmā tauta cilvēces aizvēsturē un vēsturē, kas tika iznīcināta, aizvedot svešumā, kur sastapās ar vietējām draudzīgi saprotošām baltu ciltīm, bet tajā iegāja arī Zaļo salu valoda, normaņu valoda un romiešu jeb jaunlatīņu un sakšu valodā. Tām sajaucoties, radās tagadējā angļu valoda.
“Ķeltu valoda agrāk bija izplatīta Normandijā, Beļģijā, Dienvidvācijā, Akvitānijā. Tai bija raksturīga skaņu mija, dināmiskais akcents, kas vairumā vārdu atradās uz pirmās zilbes…Tā bija refleksīvā valoda, kurā dzimti, skaitu, personu, kārtu un citas gramatiskās kategorijas izteica ar vārda saknei vai celmam pievienotas galotnes jeb svešvārda fleksijas palīdzību. Tai bija daudz līdzības un tuvības ar lietuviešu, latviešu, baltkrievu, baltpoļu un izzudušo prūšu, kā arī ar hetu, luvijiešu valodām… Uzspiesto valodu dēļ vēlākajos ķeltu valodu dialektos mainījās akcents un izteiksmes līdzekļi. Tāpēc tagadējās ķeltu valodās ir zudušas vārdu galotņu zilbes, skaņu izruna ir pārveidojusies “ (584).
Būtu jāpiebilst, ka tāpat notika ar latviešu, normaņu, īru un vācu valodu, ar tā sauktajām slāvu valodām. Vairāk saglabājās lietuviešu un latviešu valoda, jo svešiniekiem un iekarotājiem nav izdevies likvidēt šīs tautas, kurām impēriju mantinieku tautas, kā izteicās M.Zonenberga, “kaut gan ir jau 20. gadu simtenis tās arvien vēl neļauj baltiem savas atvases dzīt brīvi, it kā baltu tautas būtu kāds medus pods, bet viņi - brūnie meža lāči. Ar prātu tas nav aptverams, kas viņiem liek tiekties pēc baltu tautu labumiem un sievietēm, tai pašā laikā tās nomelnodami...”