5. Ķeltu kari jeb
kari ar ķeltiem
Karā pret Grieķiju ķelti tika pieminēti pirmo reizi tiešā sakarā ar Maķedonijas Aleksandra kara gājienu uz Indiju caur Melnās jūras piekrastes stepēm 430. g. p. m. ē., kad maķedoniešu karaspēks tika praktiski iznīcināts, bet paliekas bija spiestas atgriezties mājās. Aleksandrs pēc tam meklēja citu ceļu cauri Levantei.
Vēl kāda ievērojama sadursme notika 300. g. p. m. ē., kad ar ķeltiem bruņotas hiperboriešu jātnieku vienības ielauzās Delfos ar mērķi atgūt zaudētās pelasgu zemes un atriebties kolonizātoriem par pēdējo pelasgu koloniju iznīcināšanu. Uzbrukums bija sekmīgs. Atbrīvota pelasgu pilsētvalsts Vifīnija, kuras ķēniņš bija Nikomēds. Viņa vārdā tika nosaukta apdzīvotā vieta Grieķijā. Viņi atbrīvoja no ahaju kundzības ne tikai Vifīniju, bet arī bijušo pelasgu, hetu un rošu kopīgo Eiropas pilsētvalsti jeb Dauri.
Otrā kara laikā ar ķeltiem bruņotās brīvo cilšu jātnieku vienības nonāca Levantē, kur iekaroja vairāku bijušo pelasgu koloniju teritorijas. Tajās viņi nodibināja savas ģimenes un nodzīvoja līdz 250. g. p. m. ē., kad Pergamas monarhs Atilla sakāva viņu priekšpulkus. Taču ar to karš Levantē vēl nebeidzās - viņi palika dzīvot savā brīvvalstī. To sauca par Galateju. Tā esot palikusi helēņiem un ahajiem neieņemama 225 gadu laikā kopš tā saukto ķeltu ienākšanas Levantē. Herodota rakstos tie bija pazīstami gan ar skitu, kimbru, ķeltu, gan arī ar galatu vārdu. Te ir acīm redzami, ka etnonīmu galati Herodots būs aizņēmies no baltu valodās plaši izplatītā vārda gals (novads, apdzīvotā vieta, pagasts, rajons, apvidus), nezinādams tā jēgu.
Taču 183. - 167. g. p. m. ē. Galateja tika iekļauta Pergamas valstī kā autonomija, par kuras varenību turpināja rakstīt grieķi. Senajos rakstos vēl var atrast ziņas, ka 25. g. p. m. ē. galati esot nikni pretojušies Romas impērijas kundzības dibinātājiem Levantē. Šīs pretošanās cīņas tika pieminētas līdz 14. gs m. ē., kad viņi pretojās turkiem.
Karos pret Romas impēriju ķelti tika pieminēti neskaitāmas reizes kopš tā sauktā gallu un ķeltu kara 600. g. p. m. ē., kad tika noslēgts neuzbrukšanas līgums ar Romu, kuru romieši pārkāpa (3.4. ps). Turpmāk, aprakstot jebkuru kara epizodi Eiropā vai Levantē, seno romiešu rakstu sastādītāji daudzināja ķeltus ar ļaunu vārdu, tikai retumis atzīmēdami ķeltu nopelnus.
Tā kā šādu kara epizožu apraksti atkārtojās huņņu un gotu karu aprakstos, tad nebūtu jēgas atkārtoties arī man, jo bija un ir noticis pārpratums - etnosa ar nosaukumu ķelti nebija.