7. Rieteņa gala cilšu
kultūras uzplaukums
Rieteņa gala ciltis materiālās kultūras uzplaukumu piedzīvoja metālu laikmetā, aizsteigdamās priekšā citām baltu ciltīm. Ļoti straujš uzplaukums sākās bronzas laikmeta sākumā un sasniedza apogeju bronzas laikmeta vidū, kurš rieteņa galā beidzās 5. gs. p. m. ē., kad citur Eiropā bija jau dzelzs laikmets un drīz arī Romas impērijas laiks.
Kā rakstīja A.Mongaits, bronzas laikmetā lielākajā teritorijas daļā turpināja pastāvēt neolīta beigu arheoloģiskās senkultūras, bet Vācas galam tuvākajos rajonos ap 1800. g. p. m. ē. izplatījās kāds Unetices senkultūras variants, dienvidu austreņa galā - umbru senkultūras, ziemeļu rieteņa galā - Zaļo salu bronzas laikmeta senkultūrām tuvs variants, it kā Rieteņa ciltis censtos panākt kaimiņus.
Rieteņa galā ir atrasti milzīgi, apslīpēti, gludi akmens stabi svarā līdz 110 T un šādu stabu alejas vairāku kilometru garumā. Sevišķi daudz šo stabu ir gar Ronas upi un Normandijā. Kad tie uzstādīti, nav nosakāms. Vislielākais brīnums ir tas, ka šie stabi izstaro spēcīgu enerģiju. Protams, tādi stabi ir atrodami visā baltu areālā Eiropā un Āzijā, taču starp to izvietojumu un orientāciju, kas visbiežāk neatbilst Saules ritmiem vai arī ir 23o leņķī pret ZD virzienu un atrodas uz Zemes magnētiskā lauka līnijām, kuras, kā zināms izmanto NLO, kālab senastronautikas pētnieki ir izteikuši hipotēzi par kosmosa viesu palīdzību šo akmeņu apstrādē un uzstādīšanā, jo citādi nav izskaidrojams, kā senie cilvēki tik milzīgus bluķus būtu spējuši pārvietot.
Tajā laikā bija izplatīti augstie uzkalniņu uguns un skeletu kapi, kuri tika sakārtoti ap plašām trilitu, dilitu un megalitu konstrukcijām. Šīs konstrukcijas bija izplatītas par Atlantijas okeāna piekrasti, gar Rēnas un Ronas upēm.
Bretaņā bija izplatīti uzkalniņu (kurgānu) apbedījumi urnās, kuras tika sakrautas akmens jeb stāvbaļķu kamerās. Citās vietās tā bija noformēti individuālie skeletkapi. Pauguru diametrs bija 20 - 30 m, augstums 3 - 6 m. Paugurā bija ieeja. Par svētkalniem tos nevar uzskatīt, jo šie pauguri veidoja vienāda lieluma un augstuma rindās sakārtotas kapu kopiņas. Visai iespējams, ka katrai ģimenei vai saimei bija savs apbedīšanas uzkalns, jo šajos uzkalnos bija kolektīvi apbedījumi.
Individuālo apbedījumu uzkalnu kamerās atrada daudz bronzas nažu, cirvju, kapļu un dunču ar krāšņi rotātiem kaula spaliem, kuri sastiprināti ar zelta naglām.
Vēl bija kakla riņķi, kurus te sauc par apkakles riņķiem, zelta plāksnīšu un lodīšu krelles, spraužamās adatas ar briļļu veida zelta galviņām, māla trauki ar placinātiem konusveida dibeniem, cilindrisku augšgalu, ap kura augšējo malu bija izveidota plata apkakle ar skujiņu rindām starp auklas nospiedumu līnijām, kā arī ovālas bļodiņas ar līdzīgiem rotājumiem (526).
Tajā laikā visā Rieteņa galā bija zemkopības un piemājas lopkopības kopienas līdzenumos pie upēm un ezeriem, jūras mednieku un zvejnieku lauksaimniecības ievirzes kopienas jūru piekrastēs. Dzīvoja stāvbaļķu puspagraba namiņu ciematos.
Dzelzs laikmeta sākumā pelasgu un umbru ciltis Pelasgijā un Itālijā bija sakautas un lieliem bariem, ar visu iedzīvi emigrēja uz Rieteņa un Vācas galu, Austrumeiropu un Baltiju. Viņi izklīda pa visu Eiropu, nesa līdz savus augstos tehnoloģijas noslēpumus metālu kausēšanā, kalšanā, metālu apstrādē, radīdami vienveidīgas senkultūras izpausmes visā Eiropā. Tās sauc par Ķeltu senkultūrām.
Dzelzs laikmetā Rieteņa galā sākās Halšatates un Latenas senkultūru triumfa laiks, kad šīs senkultūras pārņēma vienmērīgi visu Eiropu, kad senkultūru atšķirības tālos un tuvos novados izlīdzinājās, kļuva vienveidīgas. Vienīgi ziemeļa galā bronzas laikmeta tradīcijas saglabājās līdz 7. gs p. m. ē., kad arī tur sāka iesakņoties importētās dzelzs senlietas un Halštates senkultūras tradīcijas (526).
Neilgu laiku pirms Romas impērijas iebrukuma, laikā no 5. gs p. m. ē. līdz 1. gs m. ē., Rieteņa galā uzplauka Latenas senkultūra, kuras nosaukums ņemts no Latenas (La Tėne) pilskalna Šveicē. Šī senkultūra bija izplatīta visā Rieteņa galā, kur to raksturoja šādas iezīmes:
z pilskalni, svētkalni, apakšzemes slēptie dolmeni, kuros atrada ļoti daudz visādu senlietu, sevišķi bronzas izstrādājumus, krāšņus bronzas ieročus - zobenus, pirgu, šķēpu un bultu uzgaļus, bruņas, zirga iejūga un apaušu detaļas;
z vairogu umbas un apaļas bruņu cepures ar mežacūkas, sumbra un aļņa galvas, arī lāča figūriņu augšā, kas, acīm redzot, kalpoja par karaspēka daļu vai novadu karaspēku atšķirības zīmēm, bet ķēniņu, virsaišu, nodaļu komandieru, jātnieku un kājnieku karavīru atšķiršanai lietoja pie bruņu cepures piespraustas krāsainas sīļu, dzeņu, zaļo vārnu spalvas. Galvenie ieroči bija ķelti, bultu šaujamie stopi, šķēpi, pirgas, ripulāri;
z nocietinātas pilsētas cilšu novadu centros ar apakšzemes komunikācijām, dubulta vaļņiem, stāvbaļķu žogiem, starp kuriem bija sabērti lieli laukakmeņi, koka pilis ar vismaz 3 stāvu augstiem novērošanas torņiem;
z līdzenumu skeletkapi, karavīru kapi un uzkalniņu kolektīvie uguns kapi;
z visdažādākā veida gravētās un inkrustētās saktas, rotadatas, Baltijas dzintara, stikla un emaljas bumbiņu krelles, aproces (arī stikla, emaljas un kaula), delmu riņķi, kakla riņķi ar piekariņiem, sieviešu diadēmas un metāla vainadziņi, jostas un jostu sprādzes, zelta un sudraba gredzeni;
z arkla bronzas un dzelzs lemeši, sirpji, izkaptis, trīszaru un divzaru dakšas;
z akmens dzirnakmeņi un piestas;
z kviešu, miežu, auzu, prosas un griķu graudi, zirņi, pupas, kaņepju sēklas, linsēklas, riekstu un ūdensputnu olu čaumalas;
z bišu koki un bluķi;
z aužamo steļļu atsvari un spreslicas (vērpjamās lāpstiņas, gredzeni).
Normandijā un citās vietās tika atrasti apakšzemes dolmeni - visai plašas apakšzemes telpas, kuras kalpoja par slēptuvēm un dārgumu, ieroču, bruņu, vairogu, pārtikas rezervju glabātuvēm kara gadījumā. Kad uzbruka salieši, ripulāri un vēlāk romieši, tajās slēpās cilvēki - sievietes, bērni, sirmgalvji, arī karavīri. Viņiem bija paradums briesmu laikā zem vienkāršiem apmetņiem noslēpt svētku apģērbus un rotas. Tāpēc atsevišķos dolmenos atrada sēdošus skeletus (232).
Bronzas laikmeta apmetnēs un kapu laukos atrada pāri par 2500 senlietām: zobenus, šķēpus, rotas, darbarīkus un traukus ar pārakmeņotiem graudiem, mājlopu kauliem, zivju asakām, kas rāda, ka podos glabāta pārtika (191).
Apakšzemes dolmeni bija savienoti ar ejām un veidoja veselu apakšzemes labirintu. Vienkāršotā veidā tāda slēptuve bija līdzīga savienotu svētkalnu grupai.
Normandijā, kāda ezera augstās, klinšainās salas vidū tika atklāts milzīgs dolmens un pāļu pilsētiņa visapkārt salai. Dolmens bija celts no resniem ozola baļķiem. Dolmenā atrada vairākas apakšzemes telpas ar dārgumiem. Pāļu ciemats bija nodedzināts, bet dolmenu nebija atklājuši ne romieši, ne vēlākie laupītāji. To atklāja arheologi, pētīdami pāļu pilsētiņas paliekas.
Dolmenā bija paplati un gari abpusgriezīgi bronzas zobeni, vairogi ar plata konusa bronzas umbām, rotas, krāšņi māla un bronzas trauki, liels daudzums rieteņa gala cilšu, romiešu, feniķiešu, grieķu un citu valstu monētu, plakani bronzas šķēpu un bultu uzgaļi, kuriem bija lauru lapas forma, umbru teiti, stileti un pirgu adatas veida durkļi, kā arī vēl saglabātie krama bultu uzgaļi, kalti Svidru stilā. Traukos glabājuši gaļu, graudus, riekstus un citus pārtikas produktus.
Normandiešu zobeni esot atgādinājuši kalmes lapu. Zobenu satverēm esot bijuši koniski uzgaļi ar rotājumiem vai apaļas pogas, kā arī ovāli roku aizsargi.
No bruņu cepurēm bija palikušas vairs skrandas - bija saskatāmi elementi ar kuiļa figūrām. Kuiļiem bija zalkša astītes ar čūskas galvām. Šīs figūras atradušās bruņu cepures smailē. Tā esot droša zīme tam, ka šie dārgumi esot piederējuši vietējai Rieteņa gala ciltij. Vairogu umbas esot bijušas dekorētas ar ģeometriskas formas zīmēm, gravējumiem un uzkalumiem - ozollapu vinjetēm, brieža, lāča vai meža kuiļa figūriņām. Esot bijušas dekorētas arī citas senlietas (191).
Atrada aitu cērpamās dzirkles, arkla lemešus, vērzeļu, širu, sedlu un apaušu metāla detaļas, ratu riteņu un ragavu slieču apkalumus, adāmos irbus, tamboradatas, šujamās adatas, īlenus un nažus ar ovālu asmeni un taisnu muguriņu, pietes cirvjus, ķeltus, kuru kātus darināja no līkas saknes un iestiprināja pietes gala caurumā. Pirmo reizi arheoloģijas vēsturē atrada bronzas laivascirvjus. Bija arī kara cirvji ar pieti, platu un šauru asmeni, šaujamo stopu stiegras saturētāji.
Starp vietējām un importa rotām bija umbu, pakavu, stopa, pūces un citas saktas ar zelta, sudraba, emaljas un dzintara inkrustāciju, rotadatas, krelles, aproces un kakla jeb apkakles riņķi un krūšu loki ar trīsstūra formas piekariņiem.
Latenas senkultūras laikā rieteņa gala cilšu kapu laukos atrastie galvaskausi piederējuši tikai baltu cilšu piederīgiem, ienācēju Rieteņa galā vēl nebija (197).
No visa šī, baltiem raksturīgo senlietu klāsta būtu izdalāmas rieteņa gala cilšu īpatnās senlietas: brieža, lāča un mežacūkas figūras bruņu cepuru galos, lielās karavīru umbu saktas, kuras bija līdzīgas pelasgu un umbru karavīru saktām, bet tajās bija iekalts mežacūkas attēls, kā arī jostas sprādzes, atsevišķas rotas ar minēto totēma dzīvnieku attēliem, kuri bija katrai ciltij savi un kalpoja par ģerboni. Tāpēc domā, ka Rieteņa galā ir bijušas totēmiskās ciltis, kuras sākušas savu attīstību mezolitā un saglabājušas savus totēmus līdz viņu iznīcināšanai Romas impērijas un Svētās Romas impērijas, kā arī Franku impērijas laikā.
Rieteņa galā bija izplatītas stikla krelles, kādas bija vēl pelasgiem. Tās veidoja, saverot uz aukliņas baltā un zaļā stikla lielākus un mazākus bumbulīšus un veltnīšus likumsakarīgās kombinācijās. Tāpēc domā, ka tādas krelles varēja kalpot par skaitīkļiem jeb paust kādu dziļāku informāciju, kuras saturu izpētīt nav izdevies.
Rieteņa gala karavīra ietērps ir skatāms kāda karavīra figūriņā, kas izkalta 1. gs pirms vai 1. gs m. ē., kad sākās Romas impērijas okupācijas karaspēka iebrukumi Rieteņa galā. Figūriņa bija krāsaina un reālistiska (191).
Stalts, gaišmatains, tipisks baltu jauneklis atspiedies uz kalmes tipa grezna zobena. Uzvilcies krāšņu, sudraba zvīņām rotātu bezroci, kas vidū sajoztas ar bronzas kaluma jostu, apsedzies garu, baltu apmetni, kas piesprausts atslēgas kaulu augstumā pie bezroča bruņu vestes ar lielām umbu aizargsaktām (līdz Ø 500 mm), būdams gatavs doties uzbrukumā ienaidniekam. Karavīram galvā bija olveida bronzas kaluma bruņu cepure ar pīķi galā. Pīķī sēdēja meža kuilis ar čūskas asti. Karavīra brīvajā rokā bija pagarš šķēps ar lancetisku bronzas uzgali. Kājās zābaki. Lepnajai metāla jostai piekārts ķelts, bultu maks un šaujamais loks.