Turpinājums8. Ibēri
Ibērijas jeb Pireneju 582000 km2 lielo pussalu, Rietumeiropas pašu dienvidu rieteņa galu, no pārējās Eiropas atdala Pireneju kalnu (sp. Pireneós) sistēmas veidotais 450 km garais, 20 - 110 km platais sašaurinājums, kas stiepjas no Biskajas līča līdz Vidusjūrai, turpinādamies T burta veidā Mesetas plakankalnē pret dienvidiem, bet to šķērso Pireneju grēdai paralēlie Centrālie Kordiljēru kalni, Kantabrijas kalni pret ziemeli, Sjeramorēnas un Katalonijas kalni pret dienvidiem, kuri sadala Ibēriju dabas apstākļu ziņā atšķirīgās provincēs. Savdabīgā vide noteica arī Ibērijas aizvēstures īpatnības.
Pirmās ziņas par Ibērijas atklājējiem sniedza arheologi, kuri atklāja ap 8. g. tk sākumu p. m. ē. pastāvējušas 6 apmetnes Vidusjūras piekrastē, izkaisītas starp Ebras upes deltu un Naozemes ragu, 3 apmetnes Biskaja līča piekrastē. Tie esot bijuši mednieki, upju un jūras zvejnieki, bagātīgo subtropu dabas dāvanu vācēji. Viņu atstātās senlietas uzskata par piederīgām Azilas senkultūrai, kura ienākusi pa Pireneju kalnu pārejām no tagadējās Francijas teritorijas pa diviem ceļiem - basku zemēs gar Atlantijas okeāna piekrasti un Austrumibērijā gar Ligūrijas jūras piekrasti.
Arheologu sniegtās ziņas par šo cilšu tālāko vēsturi ir skopas. No pirmajām rakstītajām ziņām izriet, ka pati vecākā bija ibēru cilts, kura dzīvoja Ibēras, tagad Ebras, upes piekrastē un aizņēma Vidusjūras piekrastei tuvus apgabalus no Pireneju kalnu grēdām līdz Betisas (Gvadalkiviras) upes deltai, bet ziemeļa daļā - Pireneju kalnu ziemeļa daļas pret okeānu plūstošo upju ieplakās līdz Atlantijas okeāna Biskaja līcim. Ibēru senkultūra bija tuva ligūru, Sicīlijas sīkānu un sīkuļu, ettrusku, tīrēnu un pelasgu senkultūrām attiecīgā laika periodā. Attīstība esot bijusi līdzīga pārējo Rieteņa cilšu vēstures gaitai. Citos avotos viņi saukti par e’sipāniem, no kā radies Esipānas, Isipānas jeb Spānijas nosaukums. Pēc cita uzskata e’sipāni esot bijuši vai nu sīkānu jeb sīkuļu kolonisti Ibērijas dienvidu galā, kas ieradušies kuģos, jo viņu senkultūra, pat nuragas atgādināja sīkānu un sīkuļu senkultūru Sicīlijā.
Vēl ir zināms, ka ibēru ciltis ir ieceļojušas arī Āfrikā un apmetošās tagadējā Marokā un Lībijā, padzīdamas un daļēji asimilēdamas Ibermaueras senkultūras ciltis, kur 2000. - 1700. g. p. m. ē. esot nodibinājuši savu konfederatīvo valsti kā heti, ka šī valsts aptvērusi arī Lībiju, bijusi nākamās Pūnijas pamats, ka tās dibinātāji esot bijuši e’sipānu, ibēru, ligūru, sīkuļu, sīkānu un pelasgu kuģotāji, kuru dzimtas sajaukušās ar ibermaueriešiem, savairojušās un radījušas atsevišķu etnosu, kuru romieši nosauca par pūniešiem140. Šo etnonīmu izcelsme un etimoloģija ir neskaidra.
Kopš 18. gs p. m. ē. e’sipānu ciltis esot karojušas pret Ēģiptes faraonu tīkojumiem Pūnijā un Ibērijā, bet 15. gs p. m. ē. feniķieši esot nodibinājuši Kadisas cietoksni Andalūzijā tirdznieciskiem nolūkiem. Tajā laikā esot pastāvējusi Ibērijas un Lībijas impērija, kuru esot apdzīvojušas e’sipānu ciltis. Šīs impērijas valdnieki esot karojuši ar ēģiptiešiem un feniķiešiem par valdonību Vidusjūras baseinā. E’sipānu ciltis esot dzīvojušas Francijā, Spānijā, Portugālē, Sicīlijā, Korsikā u.c., bet salās esot bijuši izplatīti pelasgiem tuvi senkultūras pieminekļi, kālab tika izteiktas hipotēzes par e’sipāniem kā ieceļojušajiem pelasgiem.
E’sipānu impērija esot pastāvējusi līdz 12. - 11. gs p. m. ē. un sabrukusi Feniķijas ekspansijas dēļ, sairdama daudzās, atsevišķās pavalstīs. Pēc Ēģiptes senrakstiem šī impērija ir bijusi nelielu valstiņu konfederācija, kuras valdnieki bijuši vēlēti, tostarp valdnieces esot bijušas arī senās dabas reliģijas priesterienes. Pēc kopīgās valsts sabrukuma e’sipānu kuģi tomēr esot valdījuši Vidusjūras ūdeņos līdz 4. - 5. gs p. m. ē., aizkavēdami iebrucēju ekspansiju Eiropā.
Minētajos senrakstos atrodamas ziņas par e’sipānu etniskajiem un citiem sakariem ar pelasgiem un umbriem, tirdzniecību ar hetiem, Babiloniju, Ēģipti un Feniķiju, tāliem jūras braucieniem Atlantijas okeānā.
Ibērijas bronzas un dzelzs laikmeta senkultūru raksturojot seni pieminekļi un senlietas vairākās vietās Ibērijā, kur šie pieminekļi bija vēl pirms 1000. g. p. m. ē.
z Umbru zobeni Amediniljē un vairākās citās vietās Spānijā; zeltā kalti sieviešu galvas vaiņagi Havejā un Astūrijā.
z Mikēnu senkultūrai tuva keramika, trauki ar auklas nospiedumiem.
z Pakalni un līdzenumi ar akmens krāvumiem kalendāra vajadzībām un pazīstamais milzu Pintadas upuru akmens Portugālē, milzīgās akmeņu konstrukcijas, katakombu kapi alās, kalendāra uzkalni ar apakšzemes dolmeniem un kromlehiem ap tiem saules stāvokļa noteikšanai.
z Nocietinātas pilsētas, nocietināti ciemati un apmetnes, pilskalni.
z Bruņojumā - šķēpi ar umbru bronzas uzgaļiem, apaļie umbu vairogi, bronzas gredzenu bruņu krekli, ādas bruņu cepures, dunči, zobeni.
z Saglabājušies neatšifrēti uzraksti uz kapu pieminekļiem, monētām.
z Ciklopisku megalitu piļu, tempļu un cietokšņu drupas Tarragonā, Numansijā, Berruekosā, Serr de los Santosā, Bokairentā, Saksā, Elčā, kur atrastas reālistiskas mezocefālo cilvēku, lauvu, vēršu skulptūras un bronzas maskas.
z Dominējošie ornamenti – ģeometriskas, zoomorfas un floromorfas zīmes, spirāles un liras motīvi, uguns krusts, palmetes (518).
Feniķiešu tirgotāji, kuri apbraukāja Ibērijas un Rieteņa gala cilšu Atlantijas okeāna piekrastes 10. - 8. gs p. m. ē., zināja teikt, ka Ibērijā bijušas zelta, sudraba, vara un dzelzs raktuves, savi metāla lējēji un kalēji, ka viņi uzpirkuši no ibēriem metālu sagataves un gatavus kalumus (arklu lemešus, zobenus, dunčus, nažus, traukus, rotas), žāvētas un sālītas jūras zivis, kažokādas, ūdensputnu dūnas, smaržu eļļas, etiķi, vīnu, augļus, riekstus, vasku, vārāmo sāli.
Feniķiešu tirgotāji neesot aprobežojušies ar piekrastu apmeklēšanu, bet devušies pa upēm kuģos, uz mūļiem un kājām dziļāk iekšzemē, sevišķi Andalūzijā, kura bijusi bagātākā province, bet bijuši spiesti maksāt lielas muitas nodevas, pārejot atsevišķo e’sipānu, ibēru u.c. valstu robežas. Vidienē tie esot pirkuši dārgas zvērādas un metālu, piedāvājuši Baltijas dzintaru, ariešu traukus, Ķīnas zīdu, Āfrikas un Indijas ziloņkaulu, smaržvielas, krāsas un citas mantas. Atsevišķās provincēs feniķieši esot iepirkuši maizes labību un mājlopus.
Pireneju pussalas un citu rieteņa jūras piekrastu apraksts ir sniegts Romas impērijas Āfrikas kolonijas pārvaldnieka Rufa Festa Avena aptuveni 5. gs p. m. ē. rakstītajā poēmā "Ora maritima", atsaucoties uz Masīlijas (Marseļas) kolonijas jūrnieku ziņojumiem, seniem Feniķijas un Ēģiptes senrakstiem, kuri rakstīti pirms un pēc 10. gs p. m. ē. (518), Strabona sacerējumā "Ģeogrāfija" (85), citos sengrieķu apcerējumos, kuri sastādīti 5. - 4. gs p. m. ē. un kuros ir dotas atsauksmes uz rakstiem, kas sastādīti pirms Homēra, tātad 10. - 8. gs p. m. ē. (30). Šajos senrakstos ir sniegtas ziņas par Ibērijas ciltīm un viņu saimniecību.
z Galijeti esot apdzīvojuši Galīsiju, bijuši tuvi radinieki ciltīm, kuras apdzīvojušas tagadējās Francijas dienvidu provinces, bijuši atpalikuši, rupji, nabadzīgi, aizspriedumaini, neesot pat vēlējušies dzīvot labāk, jo labāku dzīvi neesot pazinuši, toties daudzinājuši daudzus dievus, tostarp Luģi - kurpnieku aizstāvi, jo vienīgi ar labiem zābakiem un ieročiem varējuši izcelties starp citām ciltīm.
z Āstūri - galijetu tuvi radinieki, kas dzīvojuši Šatūrijā, bijuši atpalikuši slikto dabas apstākļu dēļ, rupji satiksmē ar svešiniekiem.
z Kantabri dalījušies deviņās pavalstiņās un dzīvojuši Kantabrijā, tātad piekrastes apgabalos starp Vilavisosas un Kastrourdiāles upēm.
z Austrigoni, vārduli un vaskoni jeb gaskoņi esot dzīvojuši kopīgā pavalstī Basku Zemē, Navarrā un Aragonas Ueskes (Veskes) rajonā, bijuši zemkopji, audzējuši labus jājamos zirgus, mūļus, aitas, kazas, kopuši apūdeņotu zemi.
z Illīrhahoniem, bargusiem, latāniem, sūesetāniem, indigetiem un konretāniem arī ir bijusi kopīga valsts Katalonijā un plašos apgabalos līdz pašai jūrai. Tie esot bijuši labi jūrnieki, zvejnieki, lopkopji, zemkopji. Tiem esot bijuši savi kalēji, kuri pratuši izgatavot ar dārgakmeņiem izdaiļotas rotas, izkalt darbarīkus, ieročus un lemešus.
z Edatāni esot dzīvojuši Valensijā, Kastalonē un Mursijā. Par tiem gandrīz nekas neesot īsti zināms, izņemot vārdu.
z Vaku pavalsts atradusies Vecajā Kastīlijā. Arī par tiem nekas neesot zināms.
z Ķeltibēri esot apdzīvojuši Jauno Kastīliju, veidojuši samērā atpalikušu, izkaisītu un etniski jauktu mednieku un lopkopju cilšu grupu, kurai neesot sava valstiskuma, kaut gan dievu šiem esot bez sava gala, kaut gan tiem bijušas staltas jēlķieģeļu mājas kā umbru zemniekiem, savi daiļpodnieki, rotas lietu kalēji, mednieki. Tie esot pārdevuši dārgas zvērādas, nēsājuši gaišus apģērbus un melnus vai sarkanus apmetņus, labus apavus, kuri piesaitēti ar krāšņām lentām pie kājām tā, ka lentas uz stilbiem veidojušas krustus līdz ceļgalam un noslēgušās ar krāšņiem pušķiem sānos.
z Vetoņi jeb vetuloni esot apdzīvojuši apgabalus starp Duēru un Gvadiānu.
z Karapeti esot ieceļotāji, kas apmetušies Toledo, Gvadalahāras un Madrides apgabalos, dzīvojuši un pārtikuši no laupīšanas jūrā un salaupītās mantas iztirgošanas vietējām Ibērijas ciltīm pret pārtiku un zvērādām.
z Karapeti esot ieceļotÄ