3. Totēmisko dzimtu etniski
teritoriālās pazares
Katra ģimene, kas atdalījās no dzimtas un aizceļoja uz attālākiem medību laukiem, iemīļoja kādu lielāku dzīvnieku, kuru uzskatīja par savu aizstāvi un gādnieku. Tā radās totēmiskās dzimtas. Viņu pēcnācēju ģimenes nekur tālu neaizgāja, apmetās tajā pašā novadā un saglabāja savu senču paražas. Tā radās totēmisko dzimtu etniski teritoriālas kopas, kas apdzīvoja kādu konkrētu novadu un izveidoja pamata dzimtas etniski teritoriālās pazares.
Mezolitā un neolita sākumā pazares vēl bija skaitliski nelielas. Katra dzimta apgādāja ar visu dzīvei nepieciešamo – pārtiku, darba rīkiem, koka, tāšu un akmens traukiem katra sevi patstāvīgi, t. i., nebija amatniecības un maiņas tirdzniecības, kas šīs kopības apvienotu cilts kolektīvā, kaut gan etniskās kopības jūtas nebija svešas.
Rieteņa galā pēc arheoloģiskajiem atklājumu ģeogrāfijas, darba riku un pārtikas atkritumu atšķirībām var iedalīt vairākas totēmisko dzimtu etniski teritoriālās kopības:
z gulbja totēma dzimtas, kas medīja Atlantijas okeānam tuvajos mežos lāčus, zvejoja zivis jūrā, ezeros un upēs un kuru apmetnēs praktiski netika atrastas krama senlietas gandrīz nemaz, jo šajos apvidos krama nav;
z aļņa totēma dzimtas, kas aizklīda medību laukos Rēnas upes abās piekrastēs, kur atklātas dažas pastāvīgās virszemes puspagraba baļķu mītnes. Viņi lietoja Āgensburgas senkultūras Svidru tipa nelielos bultu krama uzgaļus, kaula sirpjus jeb zāģus, kā arī pazīstamās aļņa raga senlietas, apmetnēs atrasts liels daudzums aļņa kaulu un saldūdens zivju zvīņu, retāk lāča, kažokādu un mežacūku kauli;
z meža kuiļa totēma dzimtas, kas bija devušās virzienā līdz Atlantijas okeāna piekrastei un tad pagriezušās pret dienvidvēju, atstādamas pastāvīgās apmetnes Beļģijā, Sēnas un Luāras lejtecēs. Tie bija sumbru un vepru mednieki, zvejnieki, ūdensputnu olu un meža bagātību vācēji. Atkritumos dominēja mežacūku kauli un zivju zvīņas. Lietoja neregulāras formas bultu krama uzgaļus, brieža raga kapļus, mikrolitiskus nazīšus, izdrāza no kaula cūkas, ūdensputnu un čūsku figūriņas, taisīja kaula adatas, īlenus, gliemežnīcu krelles;
z sumbra jeb taura totēma dzimtas, kuru apmetnes atklāja Luāras un Ronas ūdensšķirtnes augstienēs un abios Luāras krastus līdz pat ietecei jūrā, kā arī Dordonas aizā. Dzīvoja alās un virszemes puspagraba tipa baļķu un zaru būdās. lietoja jau minēto veidu rīkus, bet figūriņās un alu zīmējumos dominēja sumbrs, taurs, lācis. Medīja lielos dzīvniekus – taurus, sumbrus, bizonus, briežus, kā arī kažokādu nelielos dzīvniekus. Izgatavoja gliemežnīcu krelles, vāca bagātās dabas veltes. Atšķirībā no citām totēmiskajām dzimtām, sumbra un taura totēma dzimtas bija lielākas un arī pastāvīgo apmetņu bija daudz vairāk;
z rubeņa totēma jauktās dzimtas, kuras radās, saplūstot taura un sumbra totēma dienvidrieteņa dzimtām ar ligūru atzara dzimtām, kas nāca no Žeņēvas ezera piekrastes apmetnēm un apmetās uz patstāvīgu dzīvi Ronas upes kreisā krasta pieteku Dīransas un Izeras piekrastēs. Viņi pārmantoja no ligūriem prasmi taisīt vienkoča grebtās laivas. Rubeņu dzimtas apmetnēs bija Svidru senkultūras tipa krama senlietas, pārtikas atkritumu bedrēs no kopējā kaulu daudzuma 37 % bija ūdensputnu, rubeņu un irbju kaulu, no tiem darinātas adatas, bija liels daudzums zivju zvīņu un gliemežnīcu;
z bērzu totēma dzimtu kopība, kas izveidojās no rubeņu totēma dzimtām aptuveni 6700. g. p. m. ē., pārgāja Pireneju kalnus gar Vidusjūras piekrasti un apmetās pie Ibēras upes. Tie bija pirmie Pireneju pussalas iedzīvotāji.
Azilas senkultūrā Ronas upes dienvidu piekrastēs pārsvarā bija krama kalumi, bet jo augstāk pret ziemeli, jo vairāk Madlēnas senkultūras elementu, pie kam krama apstrādes tehnoloģijā bija manāma atgriešanās pie senākās Svidru senkultūras tehnoloģijas, kas ir izskaidrojams ar to, ka ziemeļniekiem krams nebija pieejams.
Šīs nevienmērīgās attīstības cēloņus zinātnieki izskaidro dažādi. Starp skaidrojumiem būtu jāizdala divi virzieni - etnoloģiskais un ģeogrāfiskais.
Etnologi domā, ka, sajaucoties dažāda materiālās senkultūras attīstības līmeņa etnosiem, rodas jauns etnoss, kurš sāk savu attīstību no sākuma, tajā līmenī, kādu bija sasniedzis asimilējušais etnoss, abām pusēm zaudējot sākotnējās senkultūras un radot jaunas, pieņemamas senkultūras (1).
Šajā gadījumā tas nozīmēja, ka Rieteņa galā virsroku ņēma bijušie Danas dienvidu atzara ziemeļbriežu mednieki, bet Ibērijā - ligūru senči.
Ģeogrāfi uzskata, ka seno cilvēku apmetnes esot bijušas izkaisītas tālu viena no otras, atdalītas ar tagad vairs neesošiem milzīgiem drumiem, turklāt attīstību esot noteikusi pieejamo izejvielu kvalitāte, jo kaula un raga senlietu rašanos esot izsaucis krama trūkums. Epipaleolitā (līdz 9. g. tk p. m. ē.) esot turpinājusies virszemes ūdeņu transgresija, kas apmešanās vietas esot spiedis ierīkot augstās vietās, ko neesot skāruši pali. Dabas apstākļu dēļ savstarpējām saskarsmēm esot bijis gadījuma raksturs. Tāpēc materiālās senkultūras attīstība esot bijusi nevienmērīga, turpinājusies brāļmāsu ģimeņu ietvaros, kālab antropoloģiskā ziņā Rieteņa ciltis esot palikuša tādas pašas, kā Centrālajā, Rieteņa Eiropā, kā Āzijā, piederējušas pie mezocefālo cilvēku gargalvainās varietātes, - tām bija saglabājies liels, spēcīgs un samērā garš augums (172 - 174 cm), gaiši mati (444).
Trešais viedoklis nosaka, ka ne jau katrā cilvēku kopībā piedzimst ļoti spējīgi izgudrotāji, kuriem piemīt organizatoru un urdītāju (pansionāru) talants, spēja aizraut līdz savus līdzcilvēkus (1). Tāpēc arheologi arī konstatēja jaunu darbarīku izgatavošanas tehnoloģijas rašanos nevienmērīgi izkaisītus, un retus centrus, no kuriem tā pamazām sāka izplatīties citās cilvēku kopībās. Taču cilvēku sastapšanās iespējas un sasniegumu izplatību arvien vēl noteica dabas apstākļi.
Azilas senkultūras apmetņu konglomerāciju 2 - 3 centri tika atklāti Reinas piekrastēs (70 - 100 cilvēku), divi centri - Beļģijā (30 - 40 cilvēku), bet Sēnas lejtecēs bija 5 - 6 pavārdu grupa (100 - 150 cilvēku); tik pat daudz pavārdu bija Luāras lejteces konglomerācijā (100 - 150 cilvēku); vairāku pavārdu grupa tika atklāta Luāras vidusteces Orleānas un Nevēras apkārtnē (30 - 50 cilvēku), Luāras kreisā krasta pietekas Vjenas piekrastē (25 - 30 cilvēki), Ronas labā krasta pietekas Sožolē piekrastē (25 - 30 cilvēki), Aviņonas grupas apmetnes Ronas lejtecē (50 - 60 cilvēku), kādas 2 - 3 pavārdu grupas Ibērijā gar Vidusjūras piekrasti (70 - 100 cilvēku).
Tātad Rieteņa galā Azilas senkultūras perioda beigās dzīvoja ap 450 - 500 cilvēku. Tā kā tas bija noticis 2000 gadu laikā, tad dzīves apstākļi nebūs bijuši sevišķi labvēlīgi, jo ģimeņu pieaugums, salīdzinot ar mirstību, bija 0,03 % jeb 1 cilvēks 2 gados nāca klāt (54).