Azilas senkultūra

Azilas senkultūra (9. -  8. g. tk p. m. ē.) nomainīja klasiskā perioda Madlēnas senkultūru un bija izplatīta tikai Rieteņa galā. Nosaukta pēc atradumiem Mas - d’ Azilas alā.

Azilas senkultūru atstāja ziemeļbriežu mednieki, kuri virzījās no Madlēnas alas apkaimes Beļģijā gar upēm pret dienvidiem, atstājot samērā reti izkaisītas karama, ziemeļbriežu raga un kaula senlietas, lāča, vepra, vilka un ūdensputnu kaulus, kā arī upju, ezeru un jūras zivju zvīņas. Atklājumi bija tikai alās, kurās senie cilvēki ierīkoja ziemas apmetnes, kaut gan vēlāk tika atklātas atsevišķas sezonas virszemes apmetnes un upju palu ūdeņu palienēs izskalotas un purvu dūņās atrastas senlietas, kuras nozaudējuši mednieki un zvejnieki. Tās bija taisītas no kaula, raga un mikrolitiem, bija līdzīgas Madlēnas senkultūras senlietām, vienīgi labāk apstrādātas – pulētas.

No mikrolitiem izkala sīkus Svidru senkultūras tipa pulētus bultu krama uzgaļus un nelielus, smalki retušētus un pulētus nazīšus un kasīklīšus, raga sirpjus, raga kapļus ar krama asmenīšiem, kurus iestiprināja ar māla masu, kurai piejauktas olas un asinis.Atšķirību dēļ tā tomēr palika izdalīta kā patstāvīga senkultūra.

Azilas senkultūras atšķirības :

z      zīmēja ar okeru medību skatus un zvēru figūras uz alu sienām. Viņi medīja sumbrus, staltbriežus, kalnu āžus, meža veprus, vilkus un lāčus, ka viņiem bija pieradināti suņi un Eiropas savvaļas kaķi, zirgi. Kādā alā atrada lāča galvaskausus, kas bija novietoti uz augsta ciļņa un izkrāsoti melnā un sarkanā krāsā - domā, ka tā ir bijusi lāču totēma svētvieta;

z      ģērbās ģērētās zvērādās, kaut gan jau pazina augu šķiedras, liepu lūkus, ko izmantoja dažādiem stiprinājumiem, piemēram, krama uzgaļa piestiprināšanai, un zvejošanas murdu un venteru pīšanai; taisīja kaula adatas no lapsu un ūdensputnu ribām apģērbu šūšanai un saspraušanai, kas bija izdaiļotas ar grebumiem, krāsainu akmeņu lauskām un gliemežnīcām;

z      izrotājās ar lāču un vilka zobu krellēm;

z      apmetnes bija stacionāras, - pastāvēja vienā vietā gandrīz 1000 gadus, veidoja nelielas konglomerācijas: apmetņu grupā iegāja 5 - 6 pavārdi, 25 - 40 cilvēku liela dzimta jeb ģimene;

z      mednieki pārgāja uz vietsēžu dzīves veidu, ko var izskaidrot vienīgi ar bagātām medību vietām un pakāpenisku dzīvnieku pieradināšanu, ēdiena (gaļas, augu) uzkrāšanu bedrēs;

z      ēdiena uzkrāšanai raka bedres augstās, sausās, ēnainās vietās, tās no iekšpuses apzieda ar māliem, apdedzināja, sakurot bedrē ugunskuru;

z      ir izteiktas hipotēzes, ka tajā laikā cilvēki esot lietojuši saulē izkaltētus māla traukus, jo apmetņu vietās tika atrastas māla pikas, kaut gan tuvumā mālu nebija; vārīšanai izmantoja dobakmeņus, kuros meta ugunskurā nokaitētus akmeņus tikmēr, kamēr šķidrums sāka vārīties.