7. Ieroči un aizsardzība
Tā nu bija, ka Umbrijas ciltis Eiropā aiz pelasgiem bija pirmās zemkopībā, keramikas mākslā, skulptūru kalšanā, gigantisku akmens celtņu un tempļu celtniecībā, jūras kuģniecībā ─ airu, kā arī buru un airu buru kuģu būvē un izmantošanā, apsteidza visus, arī pelasgus, meliorācijā, bronzas un stikla kausēšanā, bet šis sasniegumu saraksts ir jāpapildina ar umbru izgudrojumiem ieroču kalšanā.
Umbrijas iekarošana un pakļaušana ieilga 1350 gadu garumā, tā sakot, atlupinot no Umbrijas pa kripatiņai ar viltu un pārspēku, kamēr ariešus, kuriem bija sava dzelzs vēl pirms umbriem, pakļāva 150 - 200 gados, hetus - 600 gados, pelasgus - nepilnos 300 gados, austreņa baltus - 500 gados.
75. attēls. Umbrijā atrastie ķelti (uzmavas karacirvji).
Ķelti - uzmavas cirvji ar krāšņiem greznojumiem un cilpu piestiprināšanai pie jostas bija tipisks umbru bronzas kalēju izgudrojums. Šo ieroču dēļ romieši nosauca umbru, Rieteņa gala un citus baltu cilšu karavīrus par ķeltiem (celtes), to dēļ zinātnieki radījuši etnonīmu ķelti, pat par ķeltu valodu nekautrējās rakstīt, kaut gan pirmo ķeltus kala pelasgu pilsētas Keltojas (pret ziemeli no Atēnām) kalēji no umbru eksportētās bronzas sagatavēm, par ko var pārliecināties no tam, ka vienīgi umbru bronza saturēja titāna un dārgmetālu piemaisījumus.
Šiem cirvjiem bija trīs veidi: uzmavas cirvis, garpietes cirvis un plakanpietes cirvis. Abus pēdējos piesēja kātam ar auklām, bet uzmavā iestiprināja līka zara kātu.
Plakanpietes cirvju asmeņi bija plati, un tāpēc tie atgādināja bendes cirvi. Garpietes cirvju asmeni bija šauri. Toties garās pietes kalpoja par veseriem.
Ķelti bija pazīstami visā baltu areālā dzelzs laikmetā un agrajos viduslaikos, bet pirmie bronzas ķelti tika atrasti Ziemeļumbrijā, konkrētāk ─ Austrijā un Šveicē, kā arī Padānos un Umbroskijā (14. - 12. gs p. m. ē.), tātad uzskatāmi par umbru izplatītu pelasgu Keltojas pilsētas kalēju izgudrojumu.
Teits bija romiešu teuton jeb teuton et catetia prototips. Nav saglabājušās ziņas ne par vienu, ne otru, ne trešo ieroci, bet tas gan ir zināms, ka teiti bija ar lingu izmetami vai ar šaujamo loku raidāmi naža veida attiecīgi izliekti dunči, bumerangi, kuri pēc trajektorijas apskriešanas atgriezās metējam rokās, ja vien netrāpīja mērķī vai pašam pa pieri, ka pirmos koka primitīvos teitus Dienvideiropā lietoja Korsikas salieši jeb teitāmi.
Umbru teitam ir bijusi līka bronzas dunča jeb savdabīga sirpja forma Tas darbojies kā mests duncis, kurā bijušas ierīces (caurumi, nelielas atloces), kas lidojumā radījušas ausij nepatīkamu, asu, svelpjošu skaņu, kura esot tā samulsinājusi māņticīgos pretiniekus, ka, pat informēti par to, laiduši ļekas vaļā un zaudējuši kaujas spējas, domādami par kādas pārdabiskas, umbriem kalpojušas būtnes parādīšanos. Romieši šo ieroci Āfrikas un Āzijas koloniju iekarošanas laikā apgādāja ar katapultu un nosauca pat teita et catetia, kuru lietoja teitoņu leģionos.
Koka teitas ir atrastas arī Latvijā - Sarnātes purva apmetnē.
Pirga bija Umbrijas cilšu izgudrojums, kurš kļuva par vēlākā viduslaiku bruņinieku pīķa prototipu un pēc pieminējumiem hronikās ir bijis izplatīts arī Baltijas ciltīs. Pats pirgas nosaukums ir nācis no ide kopvalodas laikiem kā zemesraga nosaukums, bet ariešu tā saukuši kalnu smailes.
Būtībā pirga bija garš, nosmailināts miets jeb kārts, kura smailē bija uzmaukta adatas veida durkļa mufta, it bieži ar atkarpēm. Īsās pirgas izmantoja kā šķēpus, pret kurām senās bruņu vestes, kaskas un parastie vairogi bija bezspēcīgi. Garās pirgas piesēja jātnieka segliem abās pusēs vai pie kaujas ratu dīseles jeb ilksīm. Pirgas, kuras piesietas pajūgam, kuros līdzi karavīriem brauca sievietes, tika pieminētas arī Jūlija Cēzara rakstos par Gallijas karu. Blatus teitām ripulāru ripām jeb riteņiem pierīkoja teitas, kas darbojās kā rotējoši tuteņi, aizsargādami no piekļūšanas ripulāriem no sāniem
Umbu vairogu sākums arī ir meklējams Umbrijā, kaut gan umbu saktas izgudroja Krētas pelasgi jau 2. g. tk beigās p. m. ē., kurām bija zināma līdzība ar vairogu metāla umbām.
Zināmu laiku koka umbu121A vairogi kalpoja it labi, kamēr ieročos neizmantoja metālu. Metālu laikmetā virs koka umbas uzstiprināja metāla umbu, kura atgādināja apaļo umbu saktu. Umbas kala gan puslodes, gan platleņķa konusa formās un papildināja ar papildus apmali. Skarot metāla umbu, bultas, pirgas vai šķēpa gals noslīdēja sānis.
Pirmie umbru vairogi bija apaļi. Pēcāk, 10. gs beigās p. m. ē., Umbrijā sāka lietot garos vairogus, kuriem bija vairākas umbas. Šādi vairogi bija pazīstami arī Riteņa un Vācas gala ciltīm Romas laikos, bet Baltijas ciltīm - viduslaikos.
Vēlāk umbas formas lielās saktas sāka lietot karavīra apģērba stiprināšanai, lai aizsargātu krūtis, sevišķi jau sirdi pret ievainojumiem. Umbas formu piedeva arī bruņu cepurēm. Šī māka drīz vien izplatījās Rieteņa un Vācas galā, kā arī seno prūšu un citu Baltijas cilšu karavīra bruņojumā.
Ripulāri jeb vienasu kaujas rati zirga aizjūgam, kā izriet no sadaļas par Korsikas ciltīm, nebija umbru izgudrojums, kaut gan tos pazina arī Umbrijā - tos ieviesa ettruski pēc tam, kad pakļāva Korsikas salas Mentas cilvēku cilti un Elbas salas sīkānus. Pēc arheologu vairuma domām pirmos ripulārus kā vienasu ratus vissenāk pazina heti un ēģiptieši, kas nebūs tiesa, jo visagrākās ziņas par vienasu ratiem ir zināmas no Baugaines un Armēnijas pieminekļos.
Trijstūra formas duncis ar smailu galu duršanai un ciršanai ar trīspusēju asmeni pēc arheoloģiskajām liecībām un senrakstiem ir bijis ettrusku izgudrojums. Viņi šo dunci izmantoja upura sadalīšanai savos tempļos (56), bet vēlāk - Halštates senkultūras laikā, tie bija izplatīti arī tā sauktās Ķeltu senkultūras ciltīs Rieteņa un Vācas galā, Ibērjā, Sembrijā un Lielbritānijas salās, kā arī Āzijā un Ēģiptē. Tas bija durkļu un stiletu prototips (191).
Kavalērija pēc sengrieķu teikām vispirms bijusi pazīstama Mīnoja senkultūras pelasgu ciltīm Krētā, varētu būt arī Santorinā, bet Umbrijā tai sākumu deva marsu ciltis aptuveni 19. - 9. gs p. m. ē. Marsi bija tie, kas palīdzēja Tarkvinam kļūt par pirmo ettrusku izcelsmes valdnieku Romā, piedalīdamies varas sagrābšanā ar savu kavalēriju. Pēc tam kavalērijas vienības izplatījās arī citur.
Pilskalni kā nocietinājumu sistēmas sastāvdaļa pirmo reizi arheoloģijā tika minēta Latenas senkultūras sakarā. Kā Latenas, tā arī citu agro pilskalnu pamatā bija dobjie svētkalni - svētkalni, zem kuriem bija akmens būves, katakombas. Svētkalni virs katakombām, kuros atradušies nocietināti novērošanas torņi, dažreiz tika saukti par “savādiem jeb primitīviem tempļiem”. Tie tika minēti ahijavu iebrukumu aprakstos hetu valstī, ka arī Trojas kara sakarā..
Mirušo pelnu urnas apbedīja apakšzemes katakombās, kuras arheoloģiskajā literatūrā minētas kā labirinti Krētā, tad katakombas Sardīnijā, citās vietās, kur bija izplatīta Nuragu senkultūra, kā arī Etrūrijā un Ligūrijas Alpu novados. Briesmu gadījumos katakombas izmantoja aizsardzības būvēs vispirms Pelasgijā, tad Umbrijā un beidzot visu citu baltu cilšu novados, pakāpeniski pārveidojot tos pilskalnos ar priekšpilsētām, kurās noslēpās novadā dzīvojušie cilvēki ar visu mantu. Šāda veida nocietinājums bija arī umbru Latenas pilskalns. No šīm aizsardzības būvēm radās pirmās pilsētas.