8. Umbrijas pilsētvalstis
un to izcelsme
Zinātniekiem nav vienota viedokļa par pilsētu un pilsētvalstu rašanos, bet vairums uzskata, ka pilsētas sāktas būvēt kopš bronzas laikmeta sākuma, kad amatniecība atdalījās no zemkopības un piemājas lopkopības kopienām, un izveidojās priesteru valdošā kasta (526).
Platons, sengrieķu filozofs, atsaukdamies uz Solonu un senās Eģiptes Seisas priestera ziņām, rakstīja, ka pilsētas radušās tajā laikā, kad zeme attīrījusies no plūdu ūdeņiem (79). Tikai tas nav zināms, kādus plūdus viņš ir minējis - pasaules plūdus pēc Skandināvijas apledojuma vai lokālos plūdus pēc Santorinas vulkāna un tam piebiedrojušos vulkānu sprādzienu izraisītās katastrofas 13. gs p. m. ē. Taču no tālākiem izteikumiem izriet, ka domāti pasaules plūdi pēc ledus laikmeta, jo viņš rakstīja, ka pirmās pēc plūdiem pilsētas esot atradušās kalnienēs, jo cilvēki dzīvojuši vienkopus pilsētās, kuras bijušas apjoztas ar žogu, jo baidījušies no zvēriem un plūdu ūdeņiem, kas skāruši zemas vietas. Pēcāk esot radusies otra pilsētu forma - atklātās pilsētas ar zemiem žogiem ielejās, kad tās atbrīvojušās no palu ūdeņiem. Kad sākuši turēt mājlopus un audzēt labību, esot parādījusies trešā pilsētu forma − pilsētas, kuras sengrieķi sauca par polisēm (79).
Umbrijas tautu kopienu un novadu pārvaldes formas.
Viks (vicum) bija vissenākā Umbrijas tautu pārvaldes forma, kura pastāvēja kopš pirmo totēmisko tautu kopienu rašanās neolitā līdz tam laikam, kad vēl nebija vajadzības aizsargāties pret svešinieku uzbrukumiem, vienīgi no plēsīgiem zvēriem, kuri varēja saplosīt cilvēkus un mājlopus. Tādējādi viku vēsture, kā izriet no Platona teiktā, ietiecas paleolitā, jo kopībā bija drošāka dzīvošana un medīšana, ja apmetnei apkārt bija žogs pret plēsīgo zvēru uzbrukumu.
Kopš neolita Umbrijas viki bija ciemati, dzīvojamo mītņu grupas (5 - 10 un vairāk), kuras apjoza ar vienkāršu stāvbaļķu vai akmeņu krāvumu žogu. Tādējādi vīks bija vienas dzimtas vai vairāku dzimtu kopienas mājokļu grupa, bet vārdam viks atbilst ide *pļ- > *pūr- , no kā pilsēta ‘ar žogu apjoztu mājokļu grupa’.
Viks bija pazīstams arī senprūšu valodā kā kopienas mājokļu kopas jēdziens. Taču līdzīgi senprūšu jēdzienam laucks attīstījās arī jēdziens viks, kas turpmāk ietvēra sevī zemkopības un piemājas lopkopības kopienas izmantotās zemes (tīrumu, mežu, ganību, zvejošanas vietu) jēdzienu.
Pagus atbilst senprūšu jēdzienam laucks, latgaļu - pagasts. Ar ko apzīmēja teritoriju, kura maksāja nodokļus un apkalpoja savu pilsētu. Umbrijā ar šo vārdu apzīmēja totēmiskās izcelsmes vienkopus vikos dzīvojušo dzimtu kopienas un to vīku izmantotās zemes (tīrumus, pļavas, ganības, mežus, ūdeņus).
Ja kāda jauna ģimene atdalījās no tēva un mātes paga, pieņēma savu totēmu, tad meklēja brīvu, vēl neaizņemtu dzīves vietu, izvēlējās savu totēmu ─ zvēru, mājlopu, putnu, koku, augu, senci, dabas parādību, uzcēla svētvietu savam totēmam kādā vēl neaizņemtā teritorijā izvēlēta novada vidū, ap kuru izkaplēja vai izara robežlīniju, sāka celt mājokļus vai apmetās alā. Pa robežlīniju uzbēra valni un uzcēla žogu. Tas jau bija viks. Arī Umbrijā valdīja uzskats, ka pietiek aizņemt neviena neizmantotu zemi, atņemt kādam jau piederošu, bet vēl neizmantotu zemi, apstrādāt to, nosargāt pret citu tīkojumiem ne mazāk par 3 gadiem, lai šis viks turpmāk piederētu jaunajai dzimtai.
Ģimene pamazām izauga par dzimtu. Dzimtai paplašinoties, radās totēmiskā cilts, kura pieņēma sava totēma vārdu. Tā ap seno totēma templi izauga vairāki viki, kuriem bija kopīgs pagus ─ vikos sadalījusies teritorija. Ja vien novada teritorija atbilda sava laika saimniecības sistēmas vajadzībām (auglīga zeme, ganības, pļavas, virszemes ūdeņi u. t. t.), dzimtas dzīvoja katra savā vikā blakus cita citai. Ir zināmi gadījumi, kad dzimtu viki tika apvienoti kopdzimtas vikā jaunu radniecīgu attiecību izveidošanās dēļ, no kā pagos radās plaši, žogiem apjozti ciemati, kas pārauga nocietinātās pilsētās, pat pilsētvalstīs. Apenīnu senkultūras laikā vikos un pagos iegāja apdzīvotas alas. Šo vienas izcelsmes tautu pagu teritorijās bronzas laikmetā radās savu vēlētu valdnieku pārvaldes. Viku vecāko sapulces ievēlēja valdniekus, kas parasti bija totēma tempļu vecākās priesterienes vai vecākie priesteri. Priesterieņu vecākais brālis pārzināja paga saimniecisko dzīvi, kamēr jaunākie ģimenes locekļi apsaimniekoja ģimenes īpašumus.
Bez totēma tempļa priesteriem jeb priesterienēm bija vēl kalendāra svētkalnu brammaņi, totēma un kopīgo umbru dievību svētvietu un tempļu priesteri un priesterienes, starp kuriem bija arī Janusa jeb Jāņa tempļa priesteris, pavārda uguns sargātājas dievības priesteriene Veleda. Sarežģītāku problēmu izlemšanai totēma tempļa priesteriene sasauca pārējo tempļu vecāko kalpotāju apspriedes, kuras pēc senrakstu ziņām parasti esot notikušas saulgriežos, kad tās esot izvērsušās visa paga svētkos. Šajos svētkos esot dedzinājuši jāņugunis, rīkojuši jāšanas, skriešanas, spēkošanās, darba prasmju sacīkstes, kurās piedalījusies pieaugušo kārtā ieceļamā jaunatne - kaili jaunekļi un kailas jaunavas, kam bija jāparāda savs fiziskais briedums, morālā tīrība un zināšanas darbā un ārstniecībā. Šajos svētkos esot notikušas dūru cīņas, dejotas rituālās dejas, dziedātas dziesmas, iesvētītas meitenes un puiši par sievu un vīru, notikušas zīlēšanas, kurās esot izprasījuši senču padomu kādam pasākumam vai paredzējuma norisei. Par atļaujas devēju esot kļuvis Jānus - cēloņu virzītājs jeb Rita. Jānus vienmēr esot sēdējis zirgā, ieradies ar jāņuguns lāpu, kuru drīkstējis aizdedzināt tika Jāņa (Janusu) templī.
Tā kā tādu vietu, kur koks sāka degt no zibens, nebija daudz, tad arī Jānusa tempļi bieži vien bija jāmeklē senču pagā aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām lejām. Vecākā priesteriene izraudzījās jaunekli, kurš bija uzvarējis Pavasara svētku zirgu jāšanas sacīkstēs un nosūtīja aizdegt lāpu Jānusa templī ─ tas tad arī bija paga Jānuss jeb Jānis.
Arī citas baltu tautas rīkoja saulgriežu svētkus. Ne jau velti latvju dainās Jānītis jāja zirgā un aizdedzināja Jāņuguni.
Lai ieviestu vienotu idejisko, tradīciju, rituālu sistēmu, saglabātu tautas gudrību un vēsturi, apvienotie viki kļuva ne tikai par pārvaldes un kopējo lietu saskaņošanas, bet arī par idejisko centru. Tāpēc sākotnējās pagu pašpārvaldes pamats bija un palika priesteru kasta, kā tas bija arī Ettrūrijā, Pelasgijā, Hattijā u. c. vietās.
Civita jeb civitāte - plašāka apdzīvotā teritorija ap kādu lielu un senāku viku. Civitātē iegāja vairāki pagi un neizmantotās starpteritorijas. Civitātes centrs bija nocietināta pilsēta ar savu vēlētu ķēniņu, saviem koplietošanas tempļiem, kuru vecākie kalpotāji tad arī noteica vienotu idejisko pamatu visai civitātei.
Civitas radās bronzas laikmetā, kad amatniecība atdalījās no zemkopības un piemājas lopkopības kopienu vikiem kā profesionāli patstāvīga cilvēku sabiedrības daļa. Sākumā šo jēdzienu ieviesa kādas tautas apdzīvotās terirorijas apzīmēšanai, bet vēlāk ar šo jēdzienu saprata pilsētvalsts teritoriju ap nocietināto pilsētu, kura bija dotā novada administratīvais centrs. Tādējādi jēdziens civita jeb civitāte tika pārnests citā nozīmē, lai apzīmētu kādas pavalsts iedzīvotāju kopumu, no kā radies jēdziens civilizācijā. Kā izriet no senkultūru apskata, vārds civita jau sākotnēji ietvēra kompleksas saimniecības sistēmas pazīmes un pārvaldes centra jēdzienu.
Castellum (arī lat. Opidum, gr. pólis) jeb kastela - nocietināta pilsēta, civitātes administratīvais un idejiskais centrs.
Atdaloties amatniecībai un pārvietojot amatnieku darbnīcas - podnīcas, metāla kausētavas, kaltuves, rotu kalšanas darbnīcas, augšminētajos civitāšu centros sāka uzkrāties bagātības pašu vajadzībai, iekšējam un ārējam tirgum. Tās vajadzēja sargāt no zagļiem un jūras laupītājiem, kālab nācās ne tikai nostiprināt šīs tempļu pilsētas, bet ieviest tajās arī apsardzi un pilsētā ieradušos personu kontroli, jo ne jau velti rakstīja: "…, ab oppidum ab opi dictum quod munitur opis causa, ubi sit", tas ir, "…, jo pilsētas ir jānocietina, lai dotu tām spēku" (562).
Ettrūrijā vien ir bijušas 12 kastelas, bet Plīnijs Vecākais ir minējis, ka Umbrijā bijuša 300 opidiumi jeb kastelas, starp kurām tika minēta umbrosku Butija, ettrusku Kortona, sīkuļu Agilla un Piza, venetu Aesta un citas, kaut gan nevar būt drošs, ka tās visas ir bijušās kastelas, jo par opidiumiem sauca arī pilskalnus, kuri kalpoja vienīgi par novērošanas un robežu sargāšanas punktiem.
Arheoloģijā ir zināmas vairākas kastelas, kas celtas jau 6000. g. p. m. ē. aizsardzībai pret pirātiem jūru un kuģojamu upju piekrastēs, kādus 5 - 10 km no jūras, dabīgi šķēršļotā apvidū - upju satecēs, purvu un ezeru salās. Tās pa lielākajai daļai bija ciklopiskas akmens celtnes, kurām apkārt atradās dzīvojamās ēkas, darbnīcas, tempļi, noliktavas. Kastelām apkārt bija uzbērti vaļņi, uzcelti līdz 3 m augsti un gandrīz tik pat plati akmeņu krāvumu žogi, izrakti kanāli, bet zem mājām un pilīm tika ierīkoti dolmeni, trilitu un akmenī izcirstas apakšzemes ejas slēptai satiksmei, militāriem manevriem, kapenēm, ūdens piegādei. Tās izmantoja purvu nosusināšanai, kā slēpšanas un karaspēka pārdislocēšanas vietas aplenkuma gadījumos un ienaidnieka pārsteigšanai no aizmugures.
Pilsētvalstis nebija nekas cits, kā tās pašas civitātes ar savu kastelu centrā. Taču to atšķirība bija tāda, ka vienā pilsētvalstī varēja ieiet vairākas pilsētas (lat. urbanus), kurās sabiedrība jau bija stipri diferencējusies šķirās pēc mantiskā stāvokļa, amata, nodarbošanās, jo blakus priesteriem izauga labieši, bagātie tirgotāji, kā arī cilvēki, kuri nevēlējās palikt dzimtu kopienas par kalpiem pie saviem mantīgajiem radiniekiem un veidoja pilsētu brīvos pilsoņus un kalpotājus jeb ļautņus (ļautiņus). Romā ļautņus sauca par klientiem.
Augot pilsētu bagātībām, izveidojās profesionālu karavīru kārta, vēlētu virsaišu un ķēniņu institūts, kuram piešķīra neierobežotas tiesības kara laikā, kā tas kļuvis zināms arī no hetu senrakstiem. Ettrusku un umbru dokumentos karavīru un viņu komandieru kastu sauca par sodāles, no kā cēlies vārds zaldāts nozīmē kara kalps.
Pilsētvalstīs iegāja ne tikai pilsētas, bet arī pagi, civitātas un viki. Tāpēc ap pilsētām izveidojās piepilsētu saimniecības, lopu kūtis un staļļi, zemkopju un dārzkopju apmetnes, lai briesmu brīdī varētu paglābties aiz kastelas žoga.
Kā izriet no senajiem umbru un ettrusku dokumentiem, pilsētvalstu ķēniņi vairumā gadījumu ir bijuši vecākie priesteri (arī sievietes), kurus Ettrūrijā sauca par zillth (lasa zilčiem). Zilči bija Pērkona (Jānusa jeb Jāņa) tempļu augstākie priesteri, būtībā burvji un zīlnieki. Tā, piemēram, kāds Orkā atrasts uzraksts vēsta, ka kādas Ettrūrijas pilsētvalsts valdnieks un prieteris (zilth) Velturis Špūrīns (lat. Veltur Spurinna) esot brīdinājis Jūliju Cēzaru par briesmām, kuras to sagaida Āfrikas koloniju iekarošanas laikā un ar to izglābis viņam dzīvību. Velturis Špūrīns esot bijis plaši pazīstams gaišreģis, kurš palīdzējis atēniešiem karā pret doriešiem, ar ko paglābis Atēnas pilsētu no posta un iznīcības. Par šo palīdzību zilčs Velturis Špūrīns esot apbalvots ar zelta diadēmu, kādas valkājuši ķēniņi, un Atēnu valdnieka zelta vairogu (566).
Blakus vārdam zillth ir minēts kāds cits priesteru kastas nosaukums zilks. Zilki ettrusku slaveno bronzas spoguļu pamatnes gravējumos ir parādīti kā ļoti skaisti, pilnīgi kaili jaunekļi, kuriem uz pleciem bijuši sarkani apmetņi, kas priekšā sasprausti ar ļoti krāšņu umbu saktu. Visbiežāk viņi tika parādīti bez šiem apmetņiem. Tam pretī priesterienes ir parādītas ļoti krāšņos tērpos ar ķēniņienes kroni galvā, kaula zizli rokā. Zizlim galā bija vanaga skulptūriņa, kura simbolizēja viņas piederību virszemes dievībām un virsvadību. Turpretī tie zilki, kas pārzināja apbedīšanas lietas un zemkopību, nēsāja zizli, kam bija čūskas izskats, bet zemkopju kalendāro svētvietu zilku zižļa galā bija auna galva vai vērša ragi - ēģiptiešu dieva Amona simboli.
Dažu pilsētvalstu ķēniņi tika rādīti sēdoši pārnēsājamos ziloņkaula krēslos, tērpti zilās togās un apmetņos virs bruņām, bruņu cepurēm galvā, bet viņiem nebija nekādu citu atšķirības zīmju (73. att). Tie bija sodales (karakalpu kastas) piederīgie. Aiz priesterienes vai raganas parasti tika rādītas darbīgas cilvēka veida būtnes ar spārniem, kuras kaļ, raksta vai dara kādu citu rūpīgi izpildāmu darbu. Viņos var saskatīt dzejniekus, rakstvežus, rotkaļus, tirgotājus. Jaunas sievietes nekad nav vairāk atkailinātas par jostas vietu, bet kailās krūtis tām tika izrotātas ar krāšņām zelta rotām un krūšturiem. Šajos kailajos un puskailajos personāžos ir saskatāmi prieteru un priesterieņu audzēkņi. Nekad tie nav parādīti kopā ar sodales.
Ettrūrijā bija 12 pilsētvalstis, kuru kastelas atradās 5 - 10 km attālumā no Tīrēnu jūras piekrastes dabīgi šķēršļotās vietās, bet Sicīlijā bija 3, Korsikā - 2, Sardīnijā - 2 pilsētvalstis ar savām kastelām, pārējā Umbrijā - 300 pilsētvalstu.
Ettrusku pilsētvalstis pēc Herodota ziņām esot radušās bijušajos pelasgu pilsētcietokšņos (gr. torsis ), kā, piemēram, Cera, kuru pelasgi sauca par Agylla (gr. Agilla), no kuras pelasgi esot sūtījuši savus kuģus ar ietirgotajām bagātībām uz Delfu Apolona jeb Apja templi, kas sasaucas ar stāstu par doriešiem jeb sindiem. Sindi esot ieradušies Pelasgijā, apiedami Pontu jeb Melno jūru no rieteņa un austreņa puses, kālab Agillas iedzīvotājus uzskatīja par doriešiem, proti, sindiem daure bija jēdziens, ko uzskatīja pat līdzīgu jēdzienam gals, novads (123).
Cerai esot bijusi sava ostas pilsēta Pirga jūras piekrastē, savas dzelzs rūdas ieguves šahtas Elbas salā, no kuras rūdu esot veduši pārkausēšanai uz Pirgu. Pirgā esot atradušās arī sāls žāvēšanas un vārīšanas darbnīcas, krāšņi tempļi. Pirgas osta esot atradusies Tibras deltā, bet Cera - 13 km attālumā no Romas, kādas Tibras labā krasta pietekas ieteces stāvajā krastā. Ceru no visām pusēm esot sargājuši plati strauti, purvi un stāvas klintis.
Arheoloģijā tiek minēts Pirgas Lenkothea jeb mūžīgās uguns (Janusa) templis, kuru ir izdevies rekonstruēt, Cēras Regolīni Galasijas un Tarkvinu kapenes, vairākas senlietas, kas piederējušas sīkuļu senkultūrai. Pēc senrakstu ziņām Cēras pilsētvalstī esot dzīvojuši ettruski, sīkuļi un briti. Tā esot bijusi viena no vislielākajām pilsētvalstīm Umbrijā, kurā esot bijušas trīs kastelas jeb pilis no akmeņiem.
Otra ievērojama Etrusku pilsētvalsts bija Tarkvina, kuras galvaspilsēta bija tagadējā Korneto. Tās ievērojamību cēla šīs pilsētas zilčs un ķēniņš, kurš kļuva par Romas valdnieku Tarkvinu Vecāko. Tā bija liela pilsētvalsts, kurai bija pakļauta Aretriumas (tagad Areco pilsēta) satelītvalsts, kuras galvaspilsēta kļuva par Tarkvinas kopējās valsts galvaspilsētu. Tajā bija akmens pilis un tempļi, 3 m augsts un 2 - 3 m biezs akmeņu žogs. Tarkvinijas pilsētvalsts bija konfederācija, kurā iegāja patstāvīgās ettrusku, sīkuļu, sabīņu un britu pavalstis.
Vetulonijas kastela atradās tagadējā Kolonnas pilsētas pakalnā, taču tā ir bijusi sīkuļu pilsēta, kura esot brīvprātīgi iestājusies pilsētvalstu sadraudzībā (354).
Rusellas kastelas drupas atklāja kādā mākslīgi uzbērtā pakalnā purvu vidū, Auzeras un Arno upes satecē. Atšķirībā no citām Ettrūrijas pilsētvalstu kastelēm, Rusellu apjoza augsts zemes valnis, virs kura pacēlās stāvbaļķu dubultais žogs ar akmeņu pildiņu un sargtorņiem, bet citadele esot bijusi akmens un koka celtne. Tādas pilsētas esot cēluši ligūri, illīri, veneti, Rieteņa gala tautas, sembri un prūši pirms ettruskiem.
Vejas pilsētvalsts kļuva zināma kā viena no spēcīgākajām Romas un Tarkviniju pretiniecēm, kura pārcietusi trīs karus ar Romu: 438. - 426. un 406. - 396. g. p. m. ē., kuri vēsturē pazīstami pēc nosaukuma "Vejas aplenkšana", jo pēdējā kara gadā Vejas tika sagrautas, Vejas pilsētvalsts teritorija tika pievienota Romai.
Vejas kastela atradās blakus tagadējai Izolas Ferneses pilsētai Tibras piekrastes tufa klintaines nelielā līdzenumā, kuru no visām pusēm apskaloja strauti un Tibras pietekas. Veja bija akmens pilsēta ar augstu akmeņu žogu. Pilsētā bija daudz tempļu, kuri bija celti uz akmens pamatiem, bet sienas būvētas no jēlķieģeļiem. Jēlķieģeļu sienas no abām pusēm, tāpat arī jumtu, apdarināja ar sīkām terakota plāksnēm ar tajās iegravētiem un iekrāsotiem zīmējumiem un uzrspan style='font-size:12.0pt;'>Vejas pilsÄ“tvalsts kļuva zinÄ