Krētas jeb Mīnoja senkultūra

Krētas jeb Mīnoja senkultūra (3400. - 1300. g. p. m. ē.) - bronzas laikmeta senkultūra, kura bija izplatīta Krētas salā, Peloponesas pussalas dienvidu daļā, Kitirā, Andikitirā, Karpatos un Rodosas salā. A.Evanss šai senkultūrai piešķīra pelasgu mitoloģiskā valdnieka Minoja vārdu, kaut gan būtisku atšķirību no Mikēnu senkultūtas tai nebija. Taču tās vislielākā nozīme ir tam apstāklim, ka tā raksturo arī Santorinas zemūdens arheoloģiskos pieminekļus, respektīvi, Poseidonijas kultūru, kurai ir bijusi tuvība ar hetu kultūru.

Keramika bija dažāda. Ciematos atrastas sieviešu daudzkrāsainas māla figūriņas, marmorā kaltas sēdoša arfista figūriņas, trīskrāsainas, bagātīgi ornamentētas māla vāzes, koniskas šaura dibena krūkas ar palmetēm¹³⁰, pazīstamajiem auseklīšiem apļos, spirālēm (grebtām, iekrāsotām, uzkrāsotām).

Atsegtas Knosas, Faistas un Malijas senpilsētu drupas, pilis, kas rotātas ar daudzkrāsainām freskām, skulptūrām un bareljefiem ar apbrīnojami reālistiskiem cilvēku atveidiem, fantastiskiem dzīvniekiem, ģeometriskiem rakstiem, palmetēm, kolonām un arkām, krāsainiem sienu apgleznojumiem.

Bijušas vairākas ostas, nekropoles, tempļi, vairāki zemkopības un piemājas lopkopības kopienu ciemati ar apbrīnojamu arhitektūru un plānojumu, labirintiem. Atrastas meistarīgas keramikas un stikla trauku lauskas, bronzas priekšmeti, bronzas un marmora skulptūras, bareljefi un skulptūras klintīs.

Augstāko attīstību sasniedza 1700. g. p. m. ē., bet 13. gs p. m. ē. pilis un celtnes gāja bojā Santorinas vulkāna izvirduma laikā. Tam sekoja ahijavu iebrukums, pēc kura šī senkultūra vairs neatjaunojās, bet helēņu senkultūra, kura to nomainīja sekojušo 300 - 400 gadu laikā, nesasniedza tik augstu attīstības pakāpi kā pelasgu patstāvības laikā.