Turpinājums2. Arheoloģiskie pieminekļi
Krievijas 19. gs vēsturnieks A.Uvarovs 1881. g. publicētajā Krievijas vēstures apcerējumā ir sniedzis šādu sudāvu senkultūras raksturojumu: nodarbojās ar zirgkopību, bija lieliski jātnieki, dzēra ķēves pienu, audzēja sugas zirgus, ko pārdeva citām ciltīm, pat arābiem, bet arāabi no sudāvu šķirnes zirgiem izaudzēja arābu rikšotājus, kuri saglabājuši daudzas sudāvu zirgu īpašības − ātrumu, staltumu, izturīgumu; sudāvi bija mednieki, ģērēja ādas, kuras pārdeva, izmantoja apģērbiem, apaviem, cepurēm, apģērbu rotāšanai (apšūšanai); zvejoja zivis ezeros un upēs, pie kam zivis ieņēma otro vietu uzturā aiz medījumiem, lopkopības un zemkopības produktiem; vāca zemes augļus, riekstus, čiekuru sēklas, ozolu zīles, sēnes, kastaņas, ezerriekstus, savvaļas bišu medu un vasku; auglīgākās vietās audzēja auzas, miežus, rudzus, zirņus, saknes, kaņepes, linus; turēja nelielu pulciņu mājlopu, izņemot tās dzimtas, kuras bija specializējušās kādas mājlopu sugas audzēšanā un izkopšanā; pārdeva striķus, virves, auklas, kuras noderēja kuģniecībai, koši baltus balinātus linu audeklus burām, krekliem, palagiem, krāšņus vilnas brunču audumus, kuros dominēja baltā, melnā un sarkanā krāsa; kā pirmie starp baltiem pieradinājuši meža pīles, zosis, irbes; izgudrojuši platslieču ragavas, slēpes, zirgu un vēršu sniega kurpes, ar kurām zirgi varējuši iet pa sērsnu negrimdami; amatnieki kaluši un slīpējuši kramu, kausējuši un kaluši importa bronzu, ieguvuši dzelzi no purva rūdas vismaz kopš 5. gs p. m. ē., kā arī kaluši un pārdevuši kaimiņu ciltīm ieročus; bijuši starpnieki dienvidu un ziemeļu tautu maiņas tirdzniecībā, strīdos un izlīgumos, iegūdami no tā arī sev labumu, tirgojušies arī paši, par ko liecinot apmetņu vietās atrastie grieķu un romiešu trauki, arābu rotas lietas, sudraba, zelta un bronzas kausējumi, kuri noslēpti kā depozīti dobjo svētkalnu slēptuvēs. Seno arābu rakstos pieminēta Drogūčas pilsēta kā starptautisks tirdzniecības centrs, kurā esot krustojušies dzintara ūdens ceļi (26).
Šēgrēns atklāja sudāvu arheoloģisko pieminekļu tipiskās pazīmes: savdabīgus zirga iejūgus ar tā sauktajām širām un vērzelēm, kādu nebija pat prūšiem; ozolzīļu čaumalas; saldūdens zivju (karūsu, līdaku, līņu, vēdzeļu, foreļu, asaru un nēģu) zvīņas; dzintara pogas ar diviem caurumiņiem; loka saktas ar lējumā veidotu stiegru un rokturi, atliektu zvaigznes veida pēdu un drošības adatas tipa sakniebes; dzintara, kaula un raga ripiņu (nevis veltnīšu vai lodīšu) krelles, kurās ripiņas bija sakārtotas noteiktā secībā pēc lieluma un kalpoja par rakstu zīmēm kādam pierakstam vai ģints biogrāfijas atainojumam; deniņu piespraudes ar kvadrātisku galu un dzintara gabaliņu kvadrātiņa vidū; sudraba un bronzas vītie gredzeni ar zelta aci; kakla riņķi, kuru aizmugures gali nobeidzās ar āķiem, bet krūšu izliekums noslēdzās ar X− veida sakrustojumu, kura centrā atradās dzintara gabaliņš ar kādu kukainīti vai lapiņu iekšā iestrēgušu, bet emalju nelietoja; pakavsaktas, kuras bija plakaniski saspiestas līdz olas formai, galos nobeidzās ar ūdensputna galviņu un dzintara drumslu acu vietā; Romas monētas; umbru Apenīnu senkultūras krāšņie un plānie trauki, pelasgu Mikēnu senkultūras rotas, metāla un stikla trauki; Latenas tipa metāla izstrādājumi; gallu jeb ķeltu tipa šķēpi un dažāda veida kara cirvji − ķelti, platu asmeņu ar pieti, divu asmeņu platie un šaurie kā kapļi, ar atkarpēm; četrstūraini koka vairogi ar olveida umbu vidū un lentas veida malas apkalumu, kuros bija iekalts Austras koks vai uguns krusts (svastika), pūces kontūras (111).
A. Uvarovs papildināja Šēgrēna secinājumus : no zirga iejūgiem atrasti vērzeļu, širu un iemauktu riņķi ar ādas siksnu un linu vijuma grožu paliekām; gandrīz visās apmešanās vietās atrasti lieliski noslīpēti Svidru tipa bultu un šķēpu uzgaļi, kas atrasti vienā vietā, kopā ar ķeltu kara cirvjiem, bronzas kapļiem, pietes un krama laivascirvjiem, lapiņas veida bronzas šķēpu un bultu uzgaļiem, lemešiem, kurus atrada tikai pāriem; rokas dzirnakmeņi, piestas, vārpstiņas, steļļu svariņi un atspoles, aukliņas un ķemmes keramikas lauskas; atrasts rupja vilnas auduma gabals ar izšūtu Austras koku, uguns krustu, skujiņu un pīpeņu ziedu atdarinājumu (26).
Gomeļas apgabala Rečicas rajonā, Capļinu (Dzērvju) sādžā zem kūdras slāņa 1951. g. atklāja nocietinātu apmetni, kura atradusies purva salā un pastāvējusi līdz 12. gs m. ē. P.Tretjakovs to atzina par radimiču cietoksni, jo stratigrafiskā ziņā atradums sakrītot ar tā saukto zarubiņecas senkultūru, kuru uzskatīja par slāvu senkultūru. Patiesībā tā bija Zīļicu apmetne.
V.Malms pierādīja, ka Čapļinu piemineklī, kurš sudāvu galā esot bijis pats vecākais un daudzslāņainākais piemineklis, esot pastāvējis vismaz kopš neolita sākuma, gan senlietu analīze, gan stratigrāfiskie apsvērumi rādot baltu senkultūru, kuras pazīmes pilnīgi sakrītot ar Šēgrēna pierādītajām jatvingu senkultūras pazīmēm, un to atzīst pasaules vadošie vēstures pētnieki. Senlietu klāsts gan nebija liels, toties ļoti zīmīgs un pārliecinošs Šēgrēna pierādījumu atkārtojums. Tādēļ P.Tretjakova izteicieni ir jāuzskata par maldinošiem, turklāt nocietinājumi salā varēja būt senajos rakstos pieminēta sudāvu galvaspilsēta Drūguča jeb Zīļicu nocietinātais ciems.
57. attēls. Sudāvu 40 - 45 g. veca un 2. g. tk p. m. ē. apbedīta vīrieša galvaskausa grafiska rekonstrukcija (45).
Strīdīgajā apmetnē atrada māla pannu, kuras ārējā malā bija trīs rindas aukliņas nospiedumu; kaula, raga un dzintara ripiņu krelles; dzelzs nažus ar taisnām muguriņām (krievu nažiem muguriņas bija izliektas) un ieapaļu asmeni; dzelzs žebērkļa galu, īlenus; sprēslīcu ar Māras koka iegravējumu; aušanas steļļu svariņus; daudz auklas keramikas lausku; vienu brūnā krama pulētu laivascirvi; bronzas pietes cirvi.
Lausku kaudzē bija iemaldījušās arī veco trauku paliekas ar bedrīšu un ķemmīšu rotājumiem - tie bijuši olveida podi ar uzlipinātu vainadziņu un vītnē savērptu māla lentu osiņu vietā. Bijuši daži šķīvji un bļodas, atkal ar auklas iespiedumiem, iekasītiem jumīšiem un skujiņām, kā arī citiem rotājumiem.
Blakus podu lauskām mētājās ''atvērtā tipa olas kontūrā saspiesta bronzas sprādze, kuras gali bija izveidoti kā pīles galviņas, pa vidu ievilkts līkloču zīmējums, kas galos nobeidzās ar čūskas galvas atdarinājumu. Uzskata, ka to esot kaluši sudāvu šmīdiči.