Turpinājums

3. Galindu senkultūras

 Hipotētiskajā galindu teritorijā iegāja vairākas senkultūras, kuru attīstībai var izsekot pēc arheoloģiskajiem pieminekļiem. Par šo teritoriju ir visdažādākie spriedumi, - visi pretrunīgi.

Visticamākā ir M.Gimbutiene versija (449), kuru esmu izmantojis par pamatu savai hipotēzei, kaut gan galīgi izšķirt, kurās teritorijās dzīvoja sudāvi, kurās galindi, nav vairs iespējams, bet tas jau arī nav svarīgi, jo antropoloģiskā un kultūras ziņā viņi bija ļoti vienveidīgi. Varam teikt vienīgi to, ka Maskavas pilsētas un apgabala ziemeļrieteņa galā, Smoļenskas un Vitebska apgabalā dzīvoja klasiskie mezocefāļi, kamēr sudāvi bija tuvāki gargalvaiņiem.

Zvankausu (zarubincu) senkultūru M.Gimbutiene uzskatīja par galindu senkultūru, kaut gan šis apgabals iegāja arī lejiešu un sudāvu galā, kas apliecina manu izteikumu par neiespējamību stingri noteikt katra etnosa teritoriju, kā arī apstiprina hipotēzes par baltu cilšu etnisko un kultūras tuvību.

49. attēls. Galindu 40 - 45 g. veca un Haņevskas kapulaukā 2. g. tk

p. m. ē apbedīta vīrieša galvaskausa grafiska rekonstrukcija (45). 

Milogradas senkultūra nosaukta pēc Milogradas ciemata nosaukuma Baltkrievijā, bija izplatīta Ukrainas ziemeļa daļā, Baltkrievijā, Smoļenskas apgabalā no 10. gs p. m. ē līdz 11. gs un tiek uzskatīta par dzelzs laikmeta senkultūru. Tai bija Latenas senkultūra iezīmes - pilskalni ar apakšzemes būvēm un Prūsijā pazīstamajiem nocietinājumi.

Volosovas senkultūras apgabala dienvidrieteņa gals, kuru uzskata par mazkaļu teritoriju, iegāja galindu teritorijā, kas apstiprina, ka mazkaļiem un galindiem ir bijuši etniskie un kultūras sakari.

Mazkaļu Zubcovas apmetni uzskata par pirmo māla trauku tapšanas vietu kopš 7500. g. p. m. ē, bedrīšu un ķemmīšu keramikas rašanās vietu, Volosovas senkultūras dienvidrieteņa provinci. Zubcovas apmetnē bija 3 mītnes un podnieku darbnīca, kurā atrada vāji apdedzinātu māla trauku lauskas, bet tām bija jau bedrīšu un ķemmīšu raksti, kuri veidoja ģeometriskas figūras (176).

Arheoloģe L.Križevskaja pierādīja, ka bedrītēm un ķemmīšu švīkājumiem krāšņi rotātos  māla traukus uzsāka taisīt mazkaļi Volosovas senkultūras Možaiskas provincē, ka mazkaļi tirgojās ar saviem krama kalumiem un traukiem kaimiņu ciltīs kopš 6. g. tk p. m. ē, ka šīs kultūras senlietas bija izplatītas arī Smoļenskas apgabalā, Sindas augšteces kreisā krasta novados, Daugavas augšteces kreisā krasta novados, tā saukto lielkaļu novados Augšjilgas abās piekrastēs, Dņepras - Daugavas senkultūras apgabala dienvidaustreņa galā (209).

Dņepras - Daugavas senkultūras apgabals aptvēra galindu apdzīvotos novadus pilnīgi.  Šīs senkultūras apgabalā ir dzīvojuši zemkopji (rudzi, mieži, auzas, kvieši, zirņi, lēcas), lopkopji (suņi, kaķi, slaucamās govis, zirgi, aitas, cūkas, kazas, pīles, zosis), mednieki (stirnas, aļņi, staltradži, lāči, vilki, āmrijas, lūši, lapsas, bebri, vāveres, caunas, ūdri, ūdensputni), zvejnieki (sami, vimbas, foreles, asari, līdakas, alatas, zuši un nēģi u. c.), kaut gan pēc atkritumiem zvejniecībai ir bijusi tikai palīgsaimniecības loma, biškopji (dzeiņi, bišu bluķi ar vaska paliekām), dabas dāvanu vācēji (415).