2.4. Pilskalni
Pilskalni un nocietinājumi liecina par aizsardzības karu pastāvēšanu. Galindu pilskalni un nocietinātie ciemati tika minēti Milogradas, Juhnovas, Dņepras ─ Daugavas senkultūru sakarā.
Vislabāko priekšstatu sniedz krievu ekspansijas sākumā celtie nocietinājumi, kuri tika atklāti netālu no Možaiskas pilsētas jeb 17. kilometrā no Borodinas, Maskavas upes augšteces kreisā krasta pietekas ieteces kraujā, tagadējā Tricas ciemata teritorijā. Cietoksnis celts 8. − 12. gs m. ē., tas ir, vīkingu laikos, kad sākās krievu kņazu ekspansija baltu tautu zemēs (250).
Nocietinātā ciemata kultūrslānis bija daudzslāņains. Tur ir bijušas ļoti senas sākuma apmetnes, kuras 2 − 3 reizes pamestas un atkal atjaunotas tajā pašā vietā. Ap 4. g. tk p. m. ē ciemats nodedzis un tūliņ pēc ugunsgrēka uzcelts no jauna. Mūsu ēras sākumā ap ciematu tika izrakts dziļš grāvis. Austreņa pusē grāvi savienoja ar Maskavas upi un tās nelielo pieteku, no kuras palikusi tikai grava. Tādējādi visapkārt ciematam bija ūdens šķēršļi. Tos varēja pārvarēt pa vienīgo paceļamo tiltu.
Visapkārt ciematam bija stāvu sienu, 5 − 7 m augsts uzbērums. Virs tā pacēlās mietu dubultais žogs. Ārpusē mieti bija nostiprināti tā, ka starp sienām sakrautos guļbaļķus briesmu brīdī varēja noripināt lejā, ja ienaidnieki būtu pārvarējuši ūdens šķērsli un uzdrīkstējušies rāpties augšā.
Žoga iekšpusē atradās sarežģītas fortifikācijas, kādus 2 m augsta platforma jeb tilts, bet ārējais mietu dubults žogs ar akmeņu pildījumu pacēlās virs tilta 1 m augstumā. Zem tilta bija slēgtas telpas, lopu kūtis, zirgu staļļi, darbnīcas, mītnes, pretiniekam virsū lejamā verdošā piķa, darvas un ūdens pavārdi ar lieliem dzelzs katliem.
Pakāpi augstāk, kalnā, sākās dabīga stāva nogāze, gar kuras augšmalu atkal bija uzcelts analoģisks dubultais žogs ar akmeņu un baļķu pildījumu un ar fortifikācijām aiz tā, bet zem fortifikācijām bija dzīvojamās telpas, pavārdi, darbnīcas, iedzīvotāju paglābšanās telpas. Žoga ārpusē bija lejup ripināmie baļķi un akmeņi.
Aiz augšējā nožogojuma atradās dzīvojamās mājas un svētvieta, koka pils ar vairākiem trīsstāvu torņiem. Arī virs žoga vietu vietām pacēlās novērošanas torņi, kuru apakšstāvos bija slēgtas dzīvojamās telpas ar pavārdu.
Cietokšņa svētvietu veidoja plašs laukums ciemata vidū ar muldakmeni, akmens tēlu un ugunskura vietu laukuma centrā. Ap akmens tēlu bija izvietoti laukakmeņi ar iekaltām rakstu zīmēm. Pētnieki sprieda, ka akmens tēls un laukakmeņi būšot kalpojuši par saules pulksteni un kalendāru.
Cietoksnī atrada lielu daudzumu aukliņas keramikas lausku, kā arī traukus, kas darināti bedrīšu un ķemmīšu stilā, atrada bronzas un dzels zobenus, šķēpu uzgaļus, bultu uzgaļus, kaujas cirvjus, kuri atgādināja umbru jeb prūšu ķeltus ar kāta caurumu pietes galā, vairogu umbas, gredzentiņu bruņu vestu paliekas (250).
Mūsu ēras 12. gs Kijevas slovēņu un normaņu izcelsmes kņazs Valdimīrs sagrāva galindu cietoksni un tā vietā uzcēla savējo, visapkārt atstādams tūkstošiem apkautu un bedres samestu vīriešu, sieviešu un bērnu līķiem. Tātad bija noticis kārtējais genocīds pret baltu ciltīm.
Smoļenskas apkaimē bija zināmi pieci pilskalni, kaut gan pārējos novados pilskalnu nebija. Pilskalni liecina ne tikai par aizsardzības kariem pret vīkingiem un krievu kņaziem, bet vēsta arī par valstisku veidojumu sākšanos. Tātad vīkingi un krievu kņazi iznīcināja galindus pašā etniskās pašapziņas plaukumā. Viņu paliekas ieklīda un asimilējās krievos, lietuviešos un latviešos pavisam klusi, pat neesam spējuši un mācējuši saglabāt ziņas, kaut vai teikas par viņiem.