Turpinājums3. Senkultūras
Letu jeb lejiešu augšminētajos novados ir izdalītas vairākas senkultūras, no kurām minēšu tikai raksturīgākās, jo pārējās ir apskatītas citos pastāstos jeb augstāk tekstā un bija ļoti līdzīgas apskatāmajām raksturīgākajām letu senkultūrām, kāpēc stingras robežas starp lejiešu un citām baltu ciltīm nav izdalāmas.
Vidusdņepras senkultūra tiek uzskatīta par lejiešu bronzas laikmeta senkultūras (24. - 15. gs p. m. ē.) etalonu Vidussindas un Augšsindas apvidos pēc vairākām pazīmēm:
Ø lokāliem keramikas variantiem, kuru novadi savstarpēji pārsedzās un tāpēc netika izdalīti atsevišķi;
Ø apmetņu virszemes stāvbaļķu mājokļiem un citām ēkām;
Ø uzkalniņu skeletu kapiem (24. - 22. gs p. m. ē.);
Ø uzkalniņu uguns kapiem (sākumā pelni tika bērti bedrītēs, tad - māla urnās) bronzas laikmetā (22. - 15. gs p. m. ē.).
Tā kā pēc katras pazīmes tika izdalītas atsevišķas senkultūras, kuras atkārtojas gan ziemeļa sindu, gan tambovu, gan prūšu, gan sudāvu, gan galindu, gar latgaļu un valāgu senkultūru raksturojumos, tad tuvāku raksturojumu nesniegšu.
Nemūnas senkultūru arvien vēl iecirtīgi izdala llietuviešu un latviešu arheologi, ko izmantoja Krievijas padomju arheologi, lai politiski tālejošu apsvērumu dēļ atdalītu Lietuvas teritorijas pieminekļus no Dņepras (Sindas) pieminekļiem. Vieni rakstītāji to nosauca par Lietuvas epipaleolita, mezolita un neolita laikmeta (11. - 5. g. tk p. m. ē.) senkultūru, citi - par agro metālu laikmeta (4300. - 1500. g. p. m. ē.), līniju keramikas (4500. - 2600. g. p. m. ē.), Osas un Narvas (3800. - 2500. g. p. m. ē.), ķemmes un bedrīšu (3000. - 2000. g. p. m. ē. un ilgāk) keramikas, laivascirvju (2300. - 1500. g. p. m. ē. un ilgāk) un auklas keramikas (2390. - 800. g. p. m. ē.) senkultūras Lietuvas paveidu. Tai vēsturiski tika doti Žucevas senkultūras, Vislas - Nemūnas senkultūras un Nemunas senkultūras nosaukumi, kuri izsaka šīs kultūras piederību arī Prūsijai, kur to dēvē par Piemares senkultūru. Tās raksturojums dots pēc Rimantienes un Gimbutienes rakstiem.
Guļbūvju senkultūra - bronzas laikmeta senkultūra, kura bija izplatīta visā baltu areālā, - kur agrāk, kur vēlāk. Lejiešu galā tā pastāvēja aptuveni kopš 2500. g. p. m. ē. un pakāpeniski nomainīja stāvbaļķu būves, saglabājās arī mūsdienām lauku celtniecībā. Par sākuma vietu uzskata Ziemeļa Umbriju, jo tur tēstu baļķu guļbūves ar krusta pakšiem sākās jau 6. g. tk p. m. ēras. To nevajag jaukt ar apbedījumiem guļbūvju šķirstos. Lejiešu galā šīs guļbūves parādījās agrāk, nekā Sindijas un Burtijas kapulaukos.