Turpinājums

   

Metsepoles un

Rozulas ķēniņvalsts

 Tā sauca līvu apdzīvotos novadus no Lemmes ietekas līdz Ķīšupes ietekai Rīgas jūraslīcī, no Vidzemes jūrmalas līdz Ramēķes un Īdumejas novadiem. Apdzīvotas bija tikai Rīgas jūraslīcī ieplūstošo upju un upīšu piekrastes, tai skaitā Salacas piekrastes līdz Ramatas un Iģes ietekām, Iģes kreisais krasts, kā arī Glāžupes, Pērļupes, Svētupes, Vitrupes, Aģes, Ķīšupes lejteču piekrastes, bet no Ķīšupes pret dienvidiem Gaujas krastos vismaz līdz 9. gs bija tikai latgaļu kopienas, kuras neiegāja Mesepoles un Rozulas novados, par ko liecina tur atrastie uzkalniņu kapi apvidos līdz Murjāņiem, bet 10. gs tiem blakus bija parādījušies tipiskie akmeņu krāvumu kapi, kas apliecina pakāpenisku līvu infiltrēšanos un saplūšanu ar latgaļiem (88).

Šajā teritorijā ir apzināti tikai daži arheoloģiskie pieminekļi, starp tiem Metsepoles, Rozulas un Lēdurgas pilskalni, pirmās Vidzemes līvu kopienas kapulauks Ivašos (Vitrupes vidustecē) un līvu svētala (8. - 9. gs m. ē.). Šīs ziņas sakrīt ar agrāk teikto, ka zviedru iekarotāji jeb vīkingi atveda līdz līvu senčus un nometināja savās apmešanās vietās par sargiem, runājot mūsdienu valodā, viņi būtu jāuzskata par iekarotājiem, kaut gan apmetās neapdzīvotās vietās un lieki nevienam neuzbāzās, jo viņu mērķis bija atrast jaunas, neizmantotas, lauksaimniecībai node4rīgas zemes vietās, kur bija labas zvejas un medību vietas, kādu netrūka ne Metsapolē, ne Rozulā, kuru centrā atradās vīkingu celts nocietināts ciemats ( latg. piļsāts).

 Turaidas jeb Turīnes ķēniņvalsts

Turaida jeb Turīne (latgaļu 'Turiene') bija patstāvīga ķēniņvalsts blakus Īdumejai, Jersikai, dienvidos no Rozulas un pret austreni līdz Lielvārdes novadam.

Turaidas robežās iegāja Krīmuldas (‘Krīva akmens muldas’) Krīva (Pērkona, Zalkša, Lāča) svētkalna novads un tā kopienas, Sātezeles, Ropāžu, Īkšķeles, Salaspils un Rīdzenes kopienas līdz Daugavai.

Pēc hronikās atstātajām ziņām to apdzīvoja Vidzemes latgaļi (Krīmulda, Satēzele, Ropāži), sēļi (Īkšķīle, Salaspils, Zaķusala) un līvi (Daugavas labā krasta novadi no Salaspils un leju, Vecāķi, Saulkrasti), kuri agrajos viduslaikos bija sajaukušies ar sēļiem, bet atsevišķas līvu kopienas bija iegājušas Īkšķīles, Ciemupes, Ķeguma un citos novados, kā arī Lielvārdē, kaut gan arheoloģisku apstiprinājumu tam nav - par līvu kapiem uzskatītie dolmenu tipa kapi un kapukalni patiesībā bija izplatīti visā Latas galā, bija latgaļu, nevis somugru (līvu) kapi.

Zaķusalā un Rīdzenes upītes krastā ir atrastas Kundas senkultūras kaula un raga senlietas, kuras liecina par sēļu ģimeņu apmešanos šajās vietās 11. g. tk beigās vai 10. g. tk sākumā p. m. ē., bet tālākais šo cilvēku liktenis nav zināms, pieminekļi nav meklēti un pētīti, tagad gājuši bojā celtniecības darbos.

Turīnes tuvumā bija zināmas tikai sēļu neolita sākuma (6. - 5. g. tk p. m. ē.) apmetnes: apmetne un kapulauks Daugavas labajā krastā pie Lejasbitēniem Aizkraukles apriņķī, Pārdaugavas Vārnaskroga apmetne un kapulauks, kam blakus bija Zaķusalas epipaleolita apmetne. Tuvākās epipaleolita un mezolita apmetnes pret ziemeli bija Burtnieku ezera Zvejniekos, Riņņukalnā un Pantenes purvā.

Lejasbitēnu apmetne esot pastāvējusi līdz pat mūsu ēras 11. - 12. gs vai pat ilgāk. Galvenais piemineklis - kapulauks, kurā dažādos laikmetos apbedīti latgaļi un sēļi. Atsegti 459 kapi. Atrastas 2797 senlietas, sākot ar Kundas senkultūras raga un kaula rīkiem, bultām, žebērkļiem un retiem Svidru tipa krama uzgaļiem bultām un šķēpiem, beidzot ar bronzas saktām, rotadatām, gredzeniem, kaklariņķiem ar piekariņiem un jaunavu vaiņagiem, dzelzs lemešiem, nažiem, cirvjiem, šķēpu galiem, Damaskas tērauda zobenu, krievu stikla krellēm un normaņu rokassprādzēm, kauriem jeb Spondylus gliemežnīcām piemiņai no Poseidonijas pelasgiem (20. - 11. gs p. m. ē.).

Kapulauka vidū zem kāda uzkalna atrasts dolmens, ap kuru izvietoti uzkalniņu kapi. Laikā ap 9. - 10. gs tai pašā kapulaukā guldīti līvi - atrakti daži tipiskie virszemes akmeņkrāvumu kapi, kuros miroņi tika guldīti uz muguras.

Sēļu apbedījumus var pazīt no tā, ka mironim kājgalī tika nolikts nelaiķa lietoto darbarīku komplekts, bet latgaļu kapos nebija vairāk par vienu darbarīku - cirvi, laivascirvi, māla trauku, izkapti, kaltu, zobenu, šķēpu, bultu, bet rotaslietas kā latgaļu, tā arī sēļu un lībiešu kapos bija svētku apģērbu sastāvdaļas.

No agrā metālu laikmeta (2. - 1. g. tk p. m. ē.) pieminekļiem ir mināmi divi bronzas cirvji un šķēpa uzgalis, kas atrasti Parumbā, padziļinot Daugavas gultni, masīva rokassprādze, kas atrasta Doles Kivutkalnā, šķēpa uzmavas tipa uzgalis, kas atrasts Druvīšos, Lejaskalnu pilskalns ar priekšpilsētu, Reznes uzkalniņu kapulauks, kurā atrastas ķemmes švīkātās keramikas lauskas (blakus bijusi apmetne), kā arī zempības un piemājas lopkopības Vīnakalna divi, Ķeipenes Ūsiņu un Lejaskalna nocietinātie ciemati ar kapulaukiem blakus, Vangažu kapsētas svētkalns ar dolmenu konstrukciju apakšā, Krimuldas Batariņš - Krīva Zalkša svētkalns, Inčukalna Melkertu kapukalni jeb svētkalni, kur "reģistrēti trīs batariņu tipa paaugsti kurgāni ar akmeņu krāvumiem apkārt" (356). Kā dzelzs laikmeta pieminekļi tiek minētas Vējastūru un Laukskolas apmetnes Daugavas piekrastē, 4 apmetnes ar uzkalniņu kapulaukiem Ogres upes piekrastēs, Liepāderu kopiena un kapulauks Lielās Juglas upes piekrastē, piecas kopienas un uzkalniņu kapulauki pie Gaujas upes Murjāņu pagastā, Puigu uzkalniņu kapulauks Daugavas piekrastē. Pēc 5. gs m. e. bija nākuši klāt jauni kapulauki Melkertos un Jaunajā muižā.

Agrajos viduslaikos (9. - 12. gs m. e.) Turaidas novados bija zināma Turaidas nocietinātā pilsēta ar pilskalnu, Satezeles nocietinātā pilsēta, Rīdzenes pilskalns (līvu riia ‘rija’ kā latv. vārdā rīdze ‘zeķes vai cimda adījuma noraukums’, kas cēlies no ide *rīkt ‘griezt, plēst, raut par lūku plēšanu un sist, dauzīt, klapēt par labības kulšanu ar spriguļiem’, prūšu *rīckawje ‘rīkot un vadīt kādus darbus, piemēram, kuļot rijā’,no šejienes rīga ‘rinda, kārta, slānis labībai kūlumā’), Salaspils un Īkšķele (kopš Livonijas laikmeta - Ikšķile), kas bija virsaišu un Raganu pārvaldīto pagastu atklātā tipa galvas pilsētiņas jeb pilskalni ar priekšpilsētām.

 Lielvārdes un

Aizkraukles ķēniņvalstis

 Lielvārde un Aizkraukle bija atsevišķas zemkopības un piemājas lopkopības kopienu apvienību vēlētu virsaišu un Raganu vadītas valstiņas Daugavas labajā krastā, kuras A. Pumpurs iemūžināja latviešu eposā "Lāčplēsis". Pēc jaunākajiem pētījumiem abas valstiņas agrajos viduslaikos, vismaz Svētās Romas impērijas ordeņu iebrukuma laikā, veidojušas vienu kopīgu valstiņu, kuru vadījis par ķēniņu ievēlētais Lielvārdes virsaitis.

Lielvārdes ķēniņš vedis šķeltniecisku politiku pret Jersiku un Turaidu, kuras savukārt iesaistījušās politiskos darījumos ar Rozulas līvu virsaišiem, kādēļ Lielvārdē bija ienākuši līvi, bet gar Turaidas robežu tika uzcelti nocietinājumi. Jersikas ķēniņi savukārt cēluši nocietinājumus gar Lielvārdes novadu robežām. Gaužām žēl apzināties, ka atsevišķo sīko ķēniņvalstu šķelšanās dēļ Latgale un Vidzeme nespēja vienoti uzstāties pret Svētās Romas impērijas ordeņiem.

Priekšstatu par Lielvārdes un Aizkraukles ķēniņisti sniedz šī senā novada arheoloģiskie pieminekļi, kuri aizved mūs no viduslaikiem epipaleolitā, kad kāda ģimene no Lubānas puses bija sekojusi ziemeļbriežu baram, kurš ganījies Daugavas labā krasta paugurainēs. Mednieku pēcnācēji palikuši Lielvārdes pusē uz visiem laikiem. Minēšu tikai raksturīgākos un labāk izpētītos pieminekļus.

Laukskolas arheoloģisko pieminekļu grupa, kurā atklāta epipaleolita apmetne (11. - 10.g, tk p. m. ē.) ar protokundas senlietām (kaula un raga senlietām), no kuras izauga mezolita, neolita, metālu laikmetu un agro viduslaiku latgaļu kopienas apmetnes, un divas līvu apmetnes ar kapulaukiem Rīgas rajonā, Daugavas labajā krastā, ir pats spilgtākais Latvijas aizvēstures notikumu apliecinājums.

Kapulaukos atrastās senlietas un audumu paliekas ir ļāvušas rekonstruēt līvietes 11. gs svētku apģērbu. Atrastas dzintara krelles, dažādas saktas, krūšu važiņas, bronzas šķēpi un bultu uzgaļi, cirvis (ķelcis), nazis (ģelzis), dažādi darbarīki. Par Jaunmuižas kapulauku kāds B. Morics 1894. gadā ir rakstījis, ka Rāmnieku un Vecozolu pieminekļu grupā, kāda augsta kurgāna apakšā atrasts ‘sarkofāgs’, kas celts no granīta plāksnēm. A.Buholcs (A.Buchholz) 1899. gadā izpētījis trīs neskārtus kurgānus blakus B.Morica atklājumam, kuros J.Graudonis atpazinis akmeņkrāvumu kapus, uzskatīdams tos par līvu kapiem.

Viena daļēji norakta kurgāna apakšā atrada pret saullēktu orientētu akmens mūra kameru ar skeletu un granīta plākšņu konstrukciju, kuras vidū bijis laukums bez akmeņiem. Konstrukcijai ir bijusi ieeja no āra. Laukumā atrasti 0, 9 kg kalcinējušos kaulu palieku. Ap kurgānu salikti 25 menhiri. Dedzināti četri ugunskuri.

Arī otrajā un trešajā kurgānā ir bijuši akmens zārki un 2,8 x 1,2 m lielas kameras, bet ap kalniņiem bijuši ovāli akmens loki, kuri atkal orientēti pret saullēktu.

Vēlāk atrasti un izpētīti vēl citi dolmenu tipa kapu kalniņi, kuri atradušies ap B.Morica atrakto kurgānu. Piektajā paugurā atrasts bronzas uzmavas tipa šķēpa uzgalis, kas izkalts no umbru bronzas. Tātad pastāvējusi maiņas tirdzniecība.

Murjāņu vasarnīcu rajonā bijis zināms augsts paugurs ar "akmeņu vaiņagu un plakanu galu, kurā bijušas ugunskura paliekas" (356). No šīm ziņām izriet, ka Murjāņos atradusies sena svētvieta, bet tās diemžēl vairs nav.

 Aizkraukles pavalsts

Aizkraukles pavalsts, dažbrīd patstāvīgā virsaiša valstiņas, centrs bija nocietināta pilsētiņa Augstajos jeb Kraukļu kalnos tagadējā Skrīveru pagastā. Daugavas augstajā labajā krastā pie Ašķeres ietekas Daugavā, atrastas Kundas senkultūras kaula un raga senlietas un daži Svidru tipa krama uzgaļi bultām, no kā var spriest, ka šī vieta bija apdzīvota vismaz kopš mezolita sākuma, ja ne epipaleolitā. Kultūrslāņos virs šīm senlietām atrastas primitīvu māla trauku lauskas, mājdzīvnieku kauli. Pilskalns tika uzcelts 9. - 10 gs m. e.

 Kokneses pavalsts

Kokneses pavalsts, dažbrīd patstāvīgā virsaiša valstiņa, robežojās ar Lielvārdi, Jersiku un otrpus Daugavai - ar Sēliju, laiku pa laikam iegāja Lielvārdes ķēniņvalstī. Tā atradās Daugavas labajā krastā pretī Staburagam, daudzkārt pieminēta Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis".

Arheoloģijā to raksturo Lejasbitēnu apmetne kā Kokneses novada pirmo iedzīvotāju dzīvesvieta. Nekādas citas neolita apmetnes šajā teritorijā nav atrastas, pareizāk - nav meklētas. Taču starplaikā no 2. līdz 1. g. tk p. m. ē. jau saradušās 4 nocietinātās apmetnes, Kokneses pilskalns ar priekšpilsētu, Mūkukalna un Lokstenes pilskalni, Lejasziedu apmetne, Iršu, Sausnējas, Zutēnu un Priedaines zemkopības un piemājas lopkopības kopienas un uzkalniņu kapulauki.

Dzelzs laikmetā Kokneses novads ir bijis biezi apdzīvots. Tajā no jauna nākušas klāt 18 kopienas, bet agrajos viduslaikos Koknese pārtapa nocietinātā pilsētā ar pilskalnu un pili, bet Jersikas ķēniņi cēla pilskalnus visgarām Kokneses novadam, kamēr paši koknesieši ne sevišķi rūpējās par aizsardzību. No tā var secināt, ka Kokneses ķēniņi un virsaiši ir bijuši kareivīgi noskaņoti pret Jersiku, veduši šķeltniecisku politiku, jo kādēļ gan citādi Jersikas ķēniņš būtu licis uzcelt nocietinājumus un pilskalnus gar Kokneses robežām. Kokneses nocietinātā pilsētiņa tika uzcelta tikai 10. gs p. m. ē.. Tās teritorijā atsegts daudzkārtains kultūrslānis, kurš bez pārtraukuma veidojies no mezolita sākuma līdz agrajiem viduslaikiem.

Apakšējos slāņos atrasti primitīvi Kundas senkultūras tipa kaula, raga un krama priekšmeti, virs kuriem atrasti kaula uzgaļi bultām un šķēpiem, kaula adatas, žebērkļi, krama un akmens cirvju un kaltu lauskas, dzintars, rupjas nerotātas keramikas lauskas. Trešajā slānī atrada švīkātās, bedrīšu un ķemmītes keramikas lauskas.

Astotajā izrakumu bedrē atrada aizsardzības nocietinājumu būves un kādas nodegušas koka celtnes paliekas.

Kokneses nocietinātā pilsētiņa pastāvējusi vienlaikus ar Mukukalna kopienas nocietināto apmetni. Mūkukalns atradās 97. km no Rīgas starp šoseju un Daugavu pie Lejasdaudziešānu mājām, pacēlās virs dolomīta slāņa, tagad jau daļēji norakts daudzajos atrakumos pt'>ApakÅ