Vienīgi šī cilts palika pie izglītošanās,
Kamēr citas stiga mežonībā (107).
1.3. pastāsts
Akmens laikmeta
klasiskās senkultūras
Akmens laikmets ir pats senākais periods civilizācijas vēsturē, kuru arheoloģijā raksturo akmens, kaula un raga darba rīki, retos gadījumos mītņu paliekas un apbedījumi. Tas iesākās Mū laikmetā un beidzās, kad sāka pielietot metāla senlietas (2 ml g. p. m. ē. - 4 tk g. p. m. ē.). Arheologu atrastās fosilijas jeb arheoloģisko pieminekļu kopumus kādā apvidū, kuriem ir vienādas pazīmes, esmu nosaucis par senkultūru atšķirībā no mūsdienu kultūras.
Akmens laikmetu iedala
z agrajā (pirmsplūdu) akmens laikmetā jeb paleolitā (2 mlj. - 14 tk g. p. m. ē.), kuru raksturoja visu augšminēto cilvēku sugu akmens rīki, reti atrodami galvaskausi;
z agrā akmens laikmeta periodā pēc plūdiem jeb epipaleolitā (14 - 10 tk g. p. m. ē.), kurā sākās baltu un ariešu civilizācijas aizvēsture pasaules plūdu jeb Virma apledojuma tagadējā interglaciālā perioda sākumā;
z vidējā akmens laikmetā jeb mezolitā (12 - 8 tk g. p. m. ē.);
z vēlajā vai jaunajā akmens laikmetā jeb neolitā (8 - 4 tk g. p. m. ē.), kurā raksturīgākās senlietas arheoloģiskajos izrakumos bija māla trauku lauskas.
Eiropā agrais akmens laikmets jeb paleolits turpinājās līdz 10. g. tk p. m. ē., bet Tuvējos Austrumos - līdz 12. g. tk p. m. ē. Šīs atšķirības tika noteiktas pēc slīpētu akmens darbarīku atradumiem un radiokarbona (14C) mērījumiem4.
Jēdziens arheoloģiskā jeb izrakumu senkultūra tika ieviests, lai raksturotu hronoloģiski viena laika arheoloģisko pieminekļu kompleksus ar kopīgām pazīmēm kādā nosakāmā teritorijā, kas atbilst kādas cilts apdzīvotajai teritorijai.