6. Solutrejas senkultūra

Solutrejas arheoloģiskā senkultūra (20 - 15 tk g. p. m. ē.) nomainīja Oriņakas senkultūru, tika atklāta pirmo reizi Solutrejas alā Francijas Sonas un Luāras departamentā, Spānijas robežas tuvumā - Pireneju kalnu alās. Pēc 15. g. tk p. m. ē. tā ir izgaisusi pavisam un nav atradusi tiešu turpinājumu, izņemot Azovas jūras ziemeļu piekrasti un Vidusāziju, kur tā vēl turpinājusies pusotru gadu tūkstoti un tad izzudusi pavisam kā nebijusi.

Solutrejas senkultūras iedzīvotāju apmetnes ir atrastas Rumānijā, Ungārijā, Morāvijā, Melnās jūras ziemeļa piekrastes stepēs, Irānā.

Austreņa Eiropas, Rieteņa Eiropas, Vidus Āzijas un Irānas Solutrejas senkultūrās atšķirību nav, kas liek domāt par šīs senkultūras nesēju etnisko vienveidību un kopīgu izcelsmi. Ziemeļa Āfrikā šai kultūrai atbilda Ibermaueras senkultūras pirmā fāze, kuru iesāka kāda no Eiropas apledojuma aizbēgušajām cilvēku dzimtām. No viņiem radās Mentas cilvēki, kuru nosaukums ir ņemts no Mentas alas nosaukuma Marokā, kurā tika atrasti šo cilvēku skeleti.