5. Oriņakas senkultūra

Oriņakas senkultūra ir radusies vēlajā paleolitā, Virma apledojuma Austrumu Eiropas Mologas - Šeksnas interglaciālajā periodā un Skandināvijas glaciālā perioda sākuma; tā raksturo trešo civilizāciju (33 - 20 tk g. p. m. ē.).

Izplatīta Mazāzijā, Vidusāzijā, Austrumeiropā, Centrālajā Eiropā un daļēji arī Rietumeiropas vidienē laikmeta beigās, izspiežot Mustes (Mustjē) senkultūru, kura tajā laikā gāja bojā, jo bija sācies Skandināvijas apledojums, kālab izmira sinantropi, neandertālieši, citi arhantropi, palika tikai protobalti, kas dzīvoja visai izkaisīti nelielām kopienām vai dzimtām.

Šo senkultūru arheologi pirmo reizi atklāja Oriņakas (Aurignac) alā Francijas dienvidrietumu provincē, piešķirot tai šīs alas nosaukumu. Oriņakas senkultūru raksturoja

u retušēti (ar vieglu apdauzīšanu iegūti asmeņi) dūrescirvji,

u retušēti krama naži, griežņi, kasīkļi,

u kaula bultu un šķēpu uzgaļi ar šķēlumu galā,

u sviežamo un duramo šķēpu un bultu krama uzgaļi plakanas lapiņas veidā, kā arī šķēpu metamie jeb tā sauktie valdnieka zižļi,

u kaula un akmens zoomorfas (brieži, mamuti, tauri, lāči, ērgļi) figūriņas,

u krāsaini primitīvi zīmējumi alās ar medību ainām, cilvēku un dzīvnieku attēliem, ģeometrisku figūru un aplīšu ornamenti, kas iekalti akmenī vai sarkanā, melnā krāsā uzzīmēti uz alu sienām.

Starp Austreņa Eiropas un Rieteņa Eiropas Oriņakas un Ziemeļa Āfrikas Ibermaueras senkultūrām būtisku atšķirību nav. Rietumeiropā tā ir ienākusi no Austrumeiropas apledojuma visplašākās izplatības nobeiguma un tam sekojušo pasaules pirmo plūdu laikā, kad Austrumeiropā iestājās silts, maigs un mitrs klimats, bet Āzijā valdīja negants sals un apledojumi. Tai ir vairākas varietātes: perigoras, levaluāzas, zobiņu u. c. (pēc krama rīku kalšanas tehnoloģijas un šo rīku ārējā izskata un formas). Šie nosaukumi ir ņemti pēc variāciju atrašanas vietas nosaukuma, bet agrāk tās bija patstāvīgas senkultūras, kuras tika atmestas tādēļ, ka būtisku atšķirību no Oriņakas senkultūras nebija.