Turpinājums2. Nēsiešu Ičelas ila
Mersinas kopiena
Ičelas ilā jeb provincē, netālu no Mersinas146, tagadējās Turcijas dienvidos, auglīgajā Konjas līdzenumā arheologi atklāja Čatal Huikas senkultūru. Tiek atzīts, ka tā esot bijusi tuva Pelasgijas senkultūrām (atklāta Santorinas vulkāna kalderā Egejas jūrā, Kikladu salās un Trojā).
Šī senkultūra sākās aptuveni 9500. g. p. m. ē., bet pēc 6. g. tk vidus p. m. ē. tā izplatījās Konjas zemienē kā nēsiešu Mersinas zemkopības un piemājas lopkopības kopiena. Mersinas kopiena bija liela, vairāku mezolitā radušos un par agrās zemkopības un piemājas lopkopības kopienu konglomerāciju izaugušu arheoloģisko pieminekļu grupu tagadējās Turcijas dienvidos, Anatolijas pussalas Konjas zemienē un Tauru kalnu dienvidu plakankalnēs, kur agri sāka attīstīties apūdeņojamā zemkopība.
Par Mersinas kopienas sākuma pieminekli uzskata Beldibas apmetni, kura esot piederīga Natufas senkultūrai, jo tajā esot bijusi izplatīta mirušo galvaskausu apbedīšanas tradīcija, izplatīti krama mikroliti, kaut gan tika minēti arī vītola lapas formas krama bultu uzgaļi, kādus lietoja Zarzas arieši kopš apledojuma beigām.
Pēc 100 - 200 g. ilgas pastāvēšanas Natūfas kultūrslānis izzuda, neatstājot nekādas Natūfas senkultūras iezīmes tam pāri izaugušajā jaunajā kultūrslānī. Tāpēc domā, ka natūfiešu nelielā un vienīgā ģimene būšot aizceļojusi Nēsas lielākās dzimtas mednieku spiediena dēļ vai arī asimilējusies Anitas dzimtā, kas ir visai ticami, jo senajam Natūfas slānim uzslāņojās jauna senkultūra bez pārtraukuma starp Natūfas senkultūras un jaunās nēsiešu senkultūras slāni.
Blakus Beldibai ap 7. g. tk p. m. ē. izauga Hadžilāras, Alan Huikas, Četal Huikas un Mersinas apmetnes, kuru materiālā kultūra bija tuva Poseidonijas un Trojas pelasgu senkultūrai. Tiek uzskatīts, ka līdz šim vēl nav atklāti visi Dienvidu Turcijas un Taura kalnienes arheoloģiskie pieminekļi, esošie esot vāji izpētīti, hetu rakstu pieminekļi atšifrēti minimālā daudzumā, kālab galīgu slēdzienu nevarot dot (499). Bet ko tad rakstīja citi pētnieki ?
Hadžilāras apmetni atklāja un pētīja D.Melerts, uzskatīdams to par vecāko apmetni Mersinas kopienā. Viņš rakstīja, ka apakšējā kultūrslāņa senlietas, starp kurām esot bijušas ogles, esot tuvas Sīrijas - Kilikijas senkultūrām, bet kasīkļi un mikroliti esot bijuši kā Natūfas senkultūrā, mītnes cēluši ariešu gaumē. Pavārda ogļu radiokarbona mērījums uzrādīja 8740 - 8400. g. p. m. ē. kā Šanidāras alas B1 kultūrslānī, bet pārsteidza tas, ka tā bija jaukta tipa senkultūra, kura esot bijusi tuvāka Vidusāzijas Kamarbandas alas atradumiem, nekā Zarzas vai Natūfas senkultūrām, kaut gan dažas senlietas esot bijušas līdzīgas senāko Pelasgijas apmetņu senlietām (trepēces ar ieliektām un apaļām malām, mikroliti, trijstūri, masīvi ķīļveida cirvji, bultu un metamo šķēpu vītola lapas formas uzgaļi), kas sakrītot ar agrākajiem atzinumiem par Trojas senās apmetnes krama inventāra tuvību ar hetu senkultūras senlietām.
Viņi esot medījuši gazeles, taurus, panteras, zvejojuši zivis upēs, vākuši dāsnos dabas augļus ar kaula sirpjiem, šāvuši ar Svidru tipa bultām kā pelasgi vai sindi, dzīvojuši četrstūrainās puspagraba stāvbaļķu mājās ar vienpusēji slīpiem un divpusēji slīpiem jumtiem. Dažviet māju sienas esot cēluši no stāvbaļķiem kā lejieši, bet baļķu starpas aizpildījuši ar ariešiem tipiskajiem jēlķieģeļiem, grīdas - māla klons ar krāsainu oļu mozaīku, bet taisnos jumtus esot pārseguši ar Libānas ciedru baļķiem un lubām. Mājās esot bijusi tikai viena istaba ar akmeņu krāvuma pavārdu vidū. Vārīšanai esot lietojuši dobtus akmens katlus. Atrada arī grebtus koka traukus, bļodas, šķīvjus, dažādas formas koka kārbiņas un kausus, ķipjus un kausiņus ūdens pasmelšanai, bērza tāšu traukus, kuros esot glabājuši tauru māšu pienu, lai tas neskābtu (510).
Hadžilāras apmetnes kultūrslāņu augšpusē atklāja pilsētas drupas 5 m bieza kultūrslāņa veidotā pakalnā, 25 km pret rieteni no tagadējās Baldūras pilsētas. Pats paugurs esot pacēlies 2 m virs apkārtējiem tīrumiem, bijis 150 m diametrā. Nācies izdalīt 9 celtniecības līmeņus, - tik reizes pilsētiņu esot pārbūvējuši.
J.Melarts domā, ka pilsētiņa esot pastāvējusi līdz 10. gs p. m. ē., tad tikusi nodedzināta un sagrauta tajā laikā, kad iznīcināja Hattiju un Troju, kas nebūs taisnība, jo Trojas karš notika 1 gadu simteni agrāk.
Hadžilāras senās pilsētas celtniecības stils esot bijis līdzīgs ariešu pilsētu stilam. Mājās esot atraduši kamīna pavārdus, maizes krāsnis, dažādus māla un koka traukus, tostarp pelasgu, ariešu, Mezopotāmijas, Ēģiptes traukus un senlietas.
Hadžilāras 6. līmeņa celtniecība esot notikusi 5770. g. p. m. ē. Blakus pilsētiņai atrada kapulauku, kurš gan esot bijis sapostīts. Taču apbedītie tika atzīti par klasiskiem Kromaņonas cilvēkiem, respektīvi, par baltiem (510).
Čatal Huika arī ir bijusi pilsēta, bet tā esot bijusi izvietota 2 apaļos pakalnos, kuru plakuma diametrs esot bijis 400 m. Pirmajā pakalnā - pakalnā pret rieteni esot bijusi apdzīvojamā pilsēta, bet otrajā pakalnā - pakalnā pret austreni esot bijuši tempļi, kuri kopā ar apbūvi un žogu esot aizņēmuši 12,8 ha platību.
Abas pilsētiņas esot pastāvējušas kopš Hadžilāras otrā vai trešā celtniecības līmeņa, tātad aptuveni kopš 7. g. tk vidus p. m. ē. Abos pakalnos esot atklājuši tādu plašu jēlķieģeļu celtņu drupas, kādas cēluši arieši, taču agrākās celtnēs zem šīm jēlķieģeļu drupām esot bijušas koka būves. Tāpēc zinātnieki palika neziņā. Vieni rakstīja par ariešu ekspansiju, par ko liecinot jēlķieģeļu celtnes. Otri rakstīja par sindu substrāta pamatu, jo esot cēluši četrstūrainas stāvbaļķu mājas, kas apdarinātas ar māla kleķi un ar tā sauktajām rūtām, turklāt tā saucamās jēlķieģeļu celtnes drīzāk liecinot par autohtonu izcelsmi, jo neesot ievērotas ariešu tradīcijas (85.at).
Dzīvojamās mājās esot bijusi 5 x 4 m plaša dzīvojamā telpa un 3 - 4 dažāda lieluma pieliekamie kambari, kuri bijuši tik lieli, ka varējuši kalpot arī par guļamtelpām. Lielās istabas vidū esot atradies akmens podiums ar pakāpienu, virs kura bijusi akmens mūra plīts. Dūmvads neesot bijis - dūmus un sutu izlaiduši pa atveri jumtā.
Pilsētiņas mājas tikušas celtas viena otras galā tā, ka ārēja loka mājas esot izveidojušas pilsētas žogu, aiz kura bijis kanāls. Ārējā loka mājām neesot bijušas durvis, - mājā esot iekļuvuši pa koka kāpnēm caur lūku griestos, bet neliels lodziņš atradies tikai sētas pusē. Jumts - ciešs ciedru baļķu klājums un bieza apdedzināta māla kārta. Ap jumtu - parapets ar šaujamlūkām loka šāvējiem. Pilsētas vidū esot atstājuši palielu laukumu. No laukuma atgājušas 5 - 6 staru veida ieliņas, ap kurām atkal bijušas vienlaidus māju rindas. Pilsētiņā esot iekļuvuši pa vienīgajiem vārtiem, tad gājuši līdz laukumam, lai nogrieztos attiecīgajā ieliņā, jo ieejas ielas mājam esot bijušas tikai blakus ieliņās.
Vēlākās celtniecības laikā pilsētiņu esot pārbūvējuši. Nu tai esot bijušas dubulta rindu žoga mājas. Žoga mājas bijušas virszemes būves, iekšējās - puspagrabi. Ielu struktūra tikusi nojaukta. Jaunajās mājās varējuši iekļūt tikai caur jumtu, pārejot no loka uz loku pa baļķu tiltiņu vai kāpjot augšā un lejā pa kāpnēm. Tādu apbūvi esot izsaukuši biežie mežonīgo mednieku un klaiņājošo lopkopju cilšu uzbrukumi. Ziņas par lopu turēšanu un zemes kopšanu pilsētiņas izpēte neesot atklājusi. Ūdeni esot pievadījuši pilsētiņai pa raktu kanālu, kurš esot gājis zem žoga, mājām un cauri pagalmiem. Blakus pavārdam bijusi ūdens ņemšanas aka.
Blakus pilsētiņai tika atrastas zemkopības un piemājas lopkopības kopienas ciemata drupas. Turējuši vēršus, zirgus, aitas un kazas, palienēs audzējuši miežus, kviešus, auzas, lēcas, zirņus, pupas, prosu, augļu kokus, vīnogas, melones, vīģes, bet mājlopus dzinuši ganīties kalnu pļavās un stepē, kas tolaik vēl neesot bijusi lielo lopu baru izmīcīta un pārvērsta pustuksnesī. Rotu esot atraduši pavisam maz: vara un svina lodīšu krelles, vara delmu spirāles, viens bronzas kakla riņķis ar zvana veida plāksnīšu piekariņiem smalkās sudraba ķēdītēs un citas sudraba rotas (510).
Otrajā kalnā esot bijuši tikai tempļi - plašas jēlķieģeļu celtnes ar kolonām, zālēm, altāriem un dienesta kambariem. Tempļu zāles esot bijušas 3 - 4 reizes plašākas par dzīvojamo istabu. Pavisam atklājuši kādus 4 vai 5 tempļus, katru savai dievībai. Galvenais templis bijis plašāks un veltīts Mātes dievībai, kuras gandrīz 2 m augstā statuja esot atradusies altāra paaugstinājumā pretī ieejai. Altāris esot atradies seklā nišā. Virs Mātes skulptūras esot bijušas 3 milzīgas akmens vērša galvas ar vareniem ragiem. Māte esot sēdējusi solā, atspiedusies ar rokām pret panteru galvām, un dzemdējusi bērniņu (84.att).
Tempļu sienas rotājušas krāsainas freskas - tauru vērši gandrīz dabīgā lielumā, stārķi, dzērves, ērgļi, dejotāji, medību ainas, kurā medniekiem priekšā skrējis briežu bars, tam pakaļ traukušies mednieki ar uzvilktiem stopiem un laso mešanas gatavībā. Kādā freskā esot bijuši leoparda ādā ģērbti cilvēki, plaukstas ar izvērstiem pirkstiem, ģeometriskas zīmes - dažādas formas krusti, ugunskrusts, līkloči, skujiņas, jumīši, kvadrātu kombinācijas (saule, mēness un zvaigznes), kvadrātiskie meandri, modificēts Māras koks. Kādā templī esot bijis bareljefs: cilvēki bez galvām bēg un aizstāvas ar paceltām rokām pret milzīgu ērgli vai lidojošu briesmoni.
Vietējie māla trauki bija vienkārši, vienkrāsaini - dabīgā krāsā, brūni, sarkani vai melni. Ēdienu esot vārījuši koniskās kunhās (lielos māla podos). Māla trauku esot atraduši maz: 44 izpētītajās mājās esot bijušas tikai 16 māla trauku lauskas. Toties visur esot bijuši koka un tāšu trauki. Atrastas vienas Mīnoja senkultūras daudzkrāsainās bļodas lauskas, bronzas naži un arkla lemeši (512).
84. Mātes Nēsas skulptūra Čatal Huikas templī.
Čatālas pilsēta esot uzcelta 6588. g. p. m. ē. un līdz 5866. g. p. m. ē. trīs reizes esot pārbūvēta, tiek uzskatīta par nēsiešu pavalsts galvas pilsētu Mersinas kopienā, kas bija hetu konfederatīvās valsts maizes klēts, jo atradās visauglīgākajā ielejā un par to liecināja ne tikai atrastie labības graudi un mājlopu kauli, bet arī ieraksti māla tāfelītēs Bogaskejas147 arhīvā.