3. Anitas dzimtas
latosu kopienas
Par Anitas dzimtas latosu cilts centru uzskata tagadējās Turcijas galvaspilsētas Ankaras apgabalu, kur atradās pirmās hetu valsts Hattijas galvaspilsēta Hatusasa, tagad Bogazkeja. Viņu apmetnes bija izkaisītas gar Kizilirmakas un citu Melnajā jūrā ieplūstošo upju ielejām, bet dienvidos stiepās līdz Tuza ezeram.
Hatusasa atradās Māsassandras (tagad Kizilirmakas) upes piekrastē. Pirmā hetu valsts aptvēra vairākus tagadējās Turcijas novadus Taura (Toros, Toroslar) kalnos, kuri stiepās 1000 km garumā, bet augstākās virsotnes slējās līdz 3726 m.
Hatusasa bija tempļu pilsēta, kurā atradās Anitas148, Latas, Pērkona u.c. tempļi. Apbūves principi neatšķīrās no pilsētu celtniecības Mersinas kopienu konglomerātā, taču celtniecības pamats bija pieslīpēti akmens bluķi (85.att). Saglabājušās Hatusasas lauvu vārtu drupas kā hetu celtniecības paraugs (86.att).
Tā bija kaļķakmeņu valstība, kurā senatnes pieminekļi labi saglabājās. Dienvidos bija mūžzaļie subtropu meži un krūmāji, kuros brīvā dabā auga ābeles, ķirši, plūmes, aprikozi un citi dienvidu dabas labumi, bija daudz medījamo zvēru. Kādu 2000 - 2400 m augstumā auga slavenās Libānas priedes, citi skuju koki. Ziemeļa nokalnēs stiepās subtropu stepes, sausās, arīdās stepes, kuras pārtapušas sāļos pustuksnešos. Tāpēc apmetnes atradās pie upēm un ezeriem, kur bija labvēlīgi apstākļi lauksaimniecības attīstībai, kurā dominēja aitu un kazu audzēšana.
85. attēls. Hetu pilsētu un tempļu celtniecības princips.
Kreisajā pusē stūrī Anitas templis, tam blakus vidū pa labi -
Latas templis ar kolonnām, skulptūrām un altāri vidū.
86. attēls. Hetu federālās valsts galvaspilsētas Hatusasas vārti
kā monumentālās celtniecības ciklopisko būvju piemērs
Klimats nebija mīlīgs. Nepanesamo vasaras karstumu rudenī un ziemā nomainīja nepārtrauktas lietavas, kas izskaloja tā jau nabadzīgo zemīti, izņemot atsevišķas ieplakas gar Māsasandras upes piekrasti. Lietavas pavadīja ļoti bieži pērkona negaisi, dodot dabisku pamatu Pērkona kā otrās pamata dievības cildināšanai.
Ne Māsasandra (turku Sarkanā Irmaka, grieķu Galis), ne arī kāda cita upe nebija kuģojama. Un tomēr tas bija bagāts novads, kura bagātība bija izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis un izrakteņi, no kuriem galvenie bija sudrabs un vārāmā sāls, vēlāk arī varš, alva, dzelzs, kā arī alpīno pļavu ganības, bet palienās ierīkotie lauki deva labas graudaugu - kviešu, miežu, prosas, auzu, pākšaugu, kā arī dabīgu dārzu ražas, divas dārzeņu ražas gadā. Zvejniecība bija attīstīta vāji, toties turēja bišu dravas katrā zemkopības kopienā, jo heti tirgojās ar medvīnu un medalu, kas bija arī citu baltu tautu paraža.
Ģeogrāfiskais stāvoklis bija izdevīgs, jo hetu valstis atradās vietā, kur krustojās tirdzniecības ceļi starp Pelasgiju, Umbriju, Sindiju, Šumēru, Ēģipti, Indiju un Ķīnu caur Baltistānu Tibetā un citām senajām valstīm. To viņi prata izmantot sev par labu. Tāpēc viņu pilsētas kļuva par tirdzniecības centriem kopš 5. g. tk sākuma p. m. ē.
Tirdzniecības ceļi izsauca dažādu etnisko grupu ieceļojumus un apmešanos uz pastāvīgu dzīvi, kas norāda, ka heti, tāpat kā pārējās baltu un ariešu ciltis, nepazina neiecietību pret citām tautām un tāpēc radās vairākas atšķirīgās valodās runājošas ciltis.
Anitas vecākās kopienas Māsasandras upes piekrastē tika dibinātas mezolita sākumā (10. - 9. g. tk p. m. ē.). Tās saplūda ar pelasgu kopienām gar Vidusjūrā ieplūstošo upju piekrastēm 6. - 5. g. tk p. m. ē., jo sevišķi ar Trojas pavalsti, kā arī tās iemītnieki saradojās ar ahajiem un alāniem.
Hetu valsts Hattijas pavalstis aptvēra Taura kalnieni, Ziemeļa Sīriju, Rieteņa Irānu, bet ietekme izplatījās visā Tuvo Austrumu reģionā. Hattijai bija pieeja Melnajai jūrai, Vidusjūrai, tā atradās sauszemes tirdzniecības krustceļos. Tai gāja cauri karavānu ceļi.