Turpinājums4. Senkultūras
Tāpat kā pārējā Eiropā, Fenoskandijā viss sākās ar Madlēnas un Svidru senkultūru, kuru nomainīja Maglemozes senkultūra.
Madlēnas un Svidru senkultūras vairs nevajag daudzināt - tas darīts citos, iepriekšējos stāstos, bet ja aizmirsušās, tad atliek noklikšķināt uz zilajiem burtiem.
Normaņu pirmās dzimtas un to pēcnācēji atstāja blakus tām savas senkultūras, kas bija pazīstamas tikai Ziemeļzemēs. Tās būtu šādas.
Komsas un Fosnas senkultūra - mezolita un neolīta senkultūras Fenoskandijā.
Maglemozes senkultūra ir pazīstama kā mezolita (10. - 8. g. tk p. m. ē.) senkultūra Baltijā, Fenoskandijā un Vācas galā, vārdu sakot, tur, kur pāri gāja svīdru (sveju) dzimtas ziemeļbriežu mednieki, tur palika Maglemozes senkultūras pieminekļi, jo tradīcijas nemainījās.
Maglemozes senkultūras pastāvēšanas laikā tagadējās Zviedrijas vidienē ieceļoja Karēlijas apguvēju otrā viļņa mednieku ģimenes (cāmi) ar nātru un liepu lūku šķiedru auklām, rupjiem audumiem, maizi, piena produktiem, medu u. t. t.
Kāda akmeņkaļu darbnīca tika atklāta Ziemeļjūras Belmas salā, kura apgādāja visas vidienes un dienvidu gala apmetnes ar vienveidīgiem akmens cirvjiem, kaltiem, īleniem, bultu un šķēpu uzgaļiem. Tas bija izturīgs, ciets un ass ļoti senas vulkāniskas izcelsmes kristāliskais iezis, kuru atrada kalnu nogruvumos. Šī akmens izturība un cietība bija lielāka nekā kramam. Tādējādi darbarīku problēma tika atrisināta ilgam laikam, pateicoties Fosnas senkultūras cilts pūlēm.
Cilvēki dzīvoja vienā vietā, kā vietsēži, ieplakās, pie upēm celtos ciematos. Dažā labā ciematā bija pat 100 mītņu. Sāka celt pagraba un puspagraba slieteņu tipa mītnes. Bedres sienas aplika ar akmeņiem, kurus sastiprināja ar māliem, vai arī aplika ar kokiem un māla rūtām, slieteņus pārsedza ar tāsīm, lubām un zvērādām. Tā iznāca plašāka un drošāka telpa ar saimnieciski izmantojamām pažobelēm, nekā čumos, kuru pažobeles nebija praktiski izmantojamas. Jumtā atstāja caurumu dūmu un sutas novadīšanai, svaiga gaisa ieplūšanai, jo durvju vietas turēja aizsegtas ar koka rāmjos iestiprinātām zvērādām, rāmjiem pierīkoja ādas viras, kuras apsēja ap stabiem un rāmja sānu kārtīm. bet tās savukārt sasēja kopā ar ādas strēmelēm (264).
Mezolita beigās izmainījās klimats un ainava. Tā kļuva nedaudz maigāka un līdzīga mūsdienu ainavai, tikai meži tajā laikā vēl nebija nolīsti tīrumiem un ganībām. Ainavā dominēja straujas upes, neskaitāmi ezeri, klintis, skuju koku meži, bet kalnu galotnes arvien vēl bija sniega un ledus klātas.
Parādījās lapu koki - bērzi, oši, liepas, ozoli. Spodri zilas ezeru acis lūkojās tik pat spodrajās debesīs. Vizlas kristāli radīja iespaidu, ka ezeri guļ un upes plūst zeltītā šūpulī. Viss atbilda tam, kas bija zināms no protobaltu mutvārdu teikām par Polāro pirmdzimteni. Šī senkultūra raksturoja Fenoskandijas apgūšanas laikmetu.
Ertebeles senkultūra (Erteblle) ir pazīstama kā "virtuves atkritumu" senkultūra, kura bija izplatīta Skandināvijā un Rieteņa galā mezolita beigās un neolīta sākumā (6. - 3. g. tk p. m. ē.).
Šajā laikā ziemeļnieku materiālā kultūra attīstījās nevienmērīgi: dienvidos pārgāja uz dzimtu kopienu sistēmu, zemkopību un piemājas lopkopību, bet ziemeļa galā saglabājās medniecība un zvejniecība, putnu olu, medus, ogu un riekstu vākšana. Lai garajā un aukstajā ziemā būtu ko ēst, cilvēki sāka veidot pārtikas uzkrājumus, kurus slēpa apdedzināta māla bedrēs pie katras mītnes. Bedres pārsedza ar baļķiem, atstājot ieeju un apjumtu slieteni tā, ka bija izmantojama bedre kā pagrabs un telpa zem slieteņa virs baļķu seguma kā noliktava zem viena jumta ar mītni sev un mājlopiem (briežiem, suņiem, pieradinātajiem ūdensputniem, vēlāk arī citiem mājlopiem).
Svatholas alas pārtikas bedrē atrada dzīvnieku kaulus, kuri piederējuši 50 dažādām nomedīto zvēru sugām, kā arī piejaucēto vilka suņu kaulus.
Tenas un Helgelānes apmetnēs vēl arvien cēla apaļās būdas ar akmens pavārdu vidū, bet Zviedrijas dienvidu daļas (Skandzas) apmetņu virtuves atkritumos atrada jau govju, zirgu, aitu un suņu kaulus, kuru daudzums kopskaitā sasniedza pat 60 %. Tur bija arī zivju zvīņas. Mītnēs atrada bedrītēm rotātu māla trauku suķes, auzu un miežu graudus, putnu olu un riekstu čaumalas.
Dienvidnieki cēla 4 x 6 m lielas pagraba mītnes arvien jaunās vietās pie ezeriem un upēm, galvenokārt nogāzēs, lai ieeja būtu pret atklāto ūdeni, pa valdošajam vējam. Vidienes ezeros cēla pāļu mītnes. Lietoja pieminētos vulkāniskā ieža, kaula un raga darbarīkus. Akmens darbarīku asmeņi bija rūpīgi noslīpēti. Lietoja kātā iesietus akmens pietes un divu šķautņu cirvjus, kapļus, ar kuriem uzirdināja zemi sējumiem, izraka ēdamas saknes (264).
Trešā gadu tūkstotī p. m. ē. ziemeļnieku senkultūru raksturoja laivas cirvji, akmens krāvumu skeletu kapi, kuriem piešķīra laivas formu.
Dānijā izveidojās megalitu būves kā Stonhendžā. Norvēģijā un Zviedrijā tās bija līdzīgas Latvijā un Igaunijā atrastajām akmens kapu būvēm, bet blakus tām parādījās spirālveida akmens krāvumi ar saules stāvokļu megalitu orientieriem.
Tajā laikā apmetnes bija izvietotas konglomerācijās pēc vienas dzimtas jeb klana piederīgo principa. Tā, piemēram, Barenca jūras Varangera fjorda pirmās apmetnes dzimtas pēcnācēju grupā bija ap 100 puspagraba un pagraba četrstūraino mītņu, kurās bija akmens un māla klons, akmens krāvuma pavārdi. Sienas veidoja stāvbaļķi, kurus ieraka grāvī un nostiprināja ar akmeņiem. Klintīs tika atrasti petroglīfi. Tajos bija ģeometriskas zīmes un simboli, iespējams, pirmās rakstu zīmes, kuras pazina priesteri un līdz šim nav atšifrētas. Dažas no tām atgādināja NLO. Tos vēroja cilvēki, kuriem bija četrstūrainas galvas ar antenām, it kā tie būtu kosmonauti. Šo petroglīfu vecumu nav iespējams noteikt. Tas varēja jau būt, ka kādreiz senos cilvēkus patiesi apciemoja kosmosa viesi (592).