Komsas un Fosnas senkultūru (8. - 3. g. tk p. m. ē.) pastāvēšanas laiku sauc par kaula laikmetu, jo Skandināvijā taču nav krama vēl tagad, bet līdzpaņemtā krama krājumi bija jau sen izsīkuši. Tāpēc bultas, šķēpus, kaltus, ādu kasīkļus, nažus un žebērkļus taisīja tikai no ziemeļbrieža raga un kaula, vienīgi lielos dūrescirvjus un kaltus izkala no kvarcīta vai šīfera, izdrāza no ziemeļbrieža ragiem un kauliem.
Komsas senkultūras pieminekļus atrada Norvēģijā, Finmarkenes Atlas rajona Komsas novadā, kura vārds tad arī tika dots šai senkultūrai. Komsas senkultūras apgabalā dzīvoja tikai dažas dzimtas nelielās piejūras apmetnēs, kurās atrada lielo jūras dzīvnieku, ziemeļbriežu, lāču, vilku un suņu kaulus, jūras un saldūdens zivju zvīņas, olu čaumalu paliekas, kaula un raga senlietas, ugunskuru vietas, ap kurām tad arī bija izmētāti minētie atradumi. Viņi dzīvoja virszemes čumos un alās, kurās ir atstājuši ar sarkanu un melnu minerālo krāsu zīmētas medību ainas, ziemeļbrieži, zivis, teiksmaini putni, ģeometriskas zīmes, kas ir pazīstamas arī citu baltu tautu pieminekļos.
Tātad Komsas senkultūra pastāvēja visu subarktiskā un boreālā klimata laiku kopš 11. g. tk beigām līdz 3. g. tk p. m. ē., kad tā pārauga neolita senkultūrā, kas tika dēvēta par Sperringa keramikas senkultūru. Abas radīja norvēģu senči.
Vēlāko ieceļotāju grupa apmetās Kistiansenas provinces Fosnas apvidū un atstāja Fosnas senkultūru. Tā būtiski neatšķīrās no Komsas senkultūras, bet nebija ar to saistīta, kaut gan tās radītāji varēja celties vienīgi no agrās Komsas senkultūras radītāju dzimtas pēc daudzām paaudzēm. Viņi prata pārvietoties laivās jūrā starp fjordiem, apguva piekrastes salas, kaut gan citādi dzīvoja pēc savu senču Komsas senkultūras tradīcijām, dzīvoja alās un ar zvērādām pārsegtos virszemes čumos, no kuriem bija palikušas pāri tikai ugunskuru vietas un ap tiem izmētātās senlietas, kuras ne ar ko neatšķīrās no Komsas senkultūras senlietām, kāpēc dalījums divās senkultūrās bija drīzāk tradicionāls, nekā būtisks.