Turpinājums

6. Apbedīšanas tradīcijas

Rieteņa gala ciltis apbedīšanas tradīcijās pārdzīvoja tādus pašus modes laikus, kā pārējās baltu ciltis, tikai ar aizkavēšanos. Tā, piemēram, rieteņa galā bija izplatīti pazīstamie zvanu kausu kapi par 50 - 60 gadiem vēlāk, nekā Sembrijā (191), katakombu kapi par 100 - 150 gadiem vēlāk, nekā Burtijā (227), nelaiķu pelnu čupiņas bedrītēs apmēram par 70 gadiem pēc Sembrijas (70) un 100 gadiem pēc Umbrijas (89).

Azilas un Tardenuā senkultūras laikā bija līdzenumu skeletkapi ovālās bedrēs ar guldīšanu uz sāniem, galvu pret rītausmu. Sarkano minerālo krāsu iekaisījumi pret saullēktu orientētās garenās bedrēs tika atrasti nevis kapu laukos, bet atsevišķās vietās pa vienai bedrei netālu no attiecīgās dzimtas dzīves vietas (191).

Ap sarkano ieapaļo minerālās krāsas pleķi apbēra riņķī dzeltenās smiltis tā, ka akmeņi veidoja it kā olas čaumalu, melnzeme - olbaltumu, bet dzeltenās smiltis - olas dzeltenumu, sarkanā krāsa un nelaiķis - dīgli. Bedri pārsedza ar baļķiem, uzbēra smiltis, visu apkrāva ar akmeņu kaudzīti. Tad uzbēra uzkalniņu, ne augstāku par metru pusotra (191). Kapa apraksts atgādina Čongaras Augstā kalna apbedījumus.

Kapos atrastie galvaskausi apliecināja Rieteņa cilšu līdzību Apenīnu pussalas, Vācas gala un Sembrijas baltiem.

Katakombu kapi, līdzīgi auklas keramikai, sāka izplatīties gar lielajām upēm no dienvidiem pret ziemeli. To nosauca par megalita senkultūru. Čailds uzskatīja, ka šīs senkultūras sākuma centrs esot atradies pie Lionas līča, no kurienes tā esot izplatījusies gar Ronas upi, Klusā okeāna piekrasti, bet no šīm vietām šīs senkultūras vilnis esot izplatījies pret ziemeļrieteni, pat Zaļās (Lielbritānijas un Īrijas) salas skāra šīs kultūras vilnis, kas, protams, nenozīmē ekspansiju, bet gan kuģniecības un maiņas tirdzniecības attīstību.

Taču salīdzinot megalitu senkultūras izplatības laikus ar citu senkultūru izplatības laikiem, nākas atzīt, ka tai ir bijuši divi vienlaicīgi izplatīšanās centri - Lionas līcis un Donavas upes vidustece, bet tās bija upju kuģniecības sākuma vietas no Poseidonojas un Umbrijas, turklāt tas bija arī produktīvās zemkopības un piemājas lopkopības sākšanās laiks (497).

Kolektīvie apbedījumi katakombās bija Rieteņa gala apbedīšanas modē lielāki vai mazāki dolmeni. Kur nebija akmeņu, tur izraka zemnīcas, bet Ibērija un Portugālē izveidoja šīfera kameras. Patiesībā tie bija līķu kambari, kuros mirušos guldīja vienā rindā kā erju ciematos Vidusāzijā. Kad rinda bija pilna, dolmenam vai zemnīcai uzbēra uzkalnu, kas vēlāk kļuva par svētbirzs sastāvdaļu, dobjo svētkalnu, ap kuru izauga pa spirāli izvietoti uzkalniņi. Mironim blakus nolika māla trauku ar ceļa maizi aizkapa dzīves iesākumam. Mirušos apbedīja svētku apģērbā ar viņu rotām, neliekot klāt neko citu. Tādi kapi bija izplatīti Francijā, Beļģijā, Pelasgijā, Ettrūrijā, Ligūrijā un Ibērijā (191).

 

 

81. attēls. “Sagūstītais galls” - romiešu skulptūra

(Clarac, Musee de sculpture pl. 847).

 

Kremēšanas mode sākās tajās pašās vietās un tajā pašā laikā vai mazliet vēlāk, turpinājās līdz dzelzs laikmetam.

Sākumā pelnus sabēra čupiņās. Tai blakus novietoja mirušā apģērbu ar visām viņa rotām, kādu bultas uzgali vai lavascirvi, nelielu māla trauku ar ceļa maizi. Kad kādus 2 - 3 m² liels laukums bija pilns ar apbedījumiem, pāri uzbēra 1,5 - 3 m augstu uzkalniņu. Daudzviet zem tādiem uzkalniņiem atrada ugunskuru vietas, kur bija saglabājušās sadedzināto miroņu kaulu paliekas, bet uzkalniņi bija izvietoti ap kalendāra kalniņu jeb svētkalnu kā saules stāvokļu orientieri.

Svētkalnu dolmenos atrada 1 - 3 skeletus, kas apbedīti pēc mūžsenās senču tradīcijas ar sarkanās minerālās krāsas iekaisījumiem.

Dažās vietās Ronas upes piekrastēs un Pireneju pussalā tika atrastas plašas kameras zem augsta uzbēruma, kas kalpoja par katakombām pelnu urnu novietošanai.

Atrastas apakšzemes un virszemes akmens kameras. Tam nolūkam izraka plašu bedri ar ejām, ieraka augstus ozola stabus vai megalitus plašā lokā ap ugunskura vietu, stabus pārsedza vai nu ar akmens plātnēm vai ozola bluķiem, veidojot kaut ko līdzīgu trilitu konstrukcijām kā pelasgu pilīs, teiksim, Knosā. Ugunskuru sakūra vai nu kameras vidū, vai arī aiz šī aizžogojuma.

Dažās vietās kalnājos Ibērijā un citur Rieteņa galā tās bija gigantiskas virszemes būves, kas atgādināja Stonhendžas observatoriju, bet tajās nebija virzienu rādītāju. Par mājokļiem tās nekalpoja. Ar kādiem paņēmieniem apstrādāti pieslīpētie gigantiskie akmens bluķu, ar kādiem paņēmieniem pie tika pārvietoti un pacelti, var tikai brīnīties un sajūsmināties par senču gudrību.

Daudzās vietās tika atrasti kromlehi, kas atgādināja sindu kromlehus stepē (17.att). Šo būvju tuvumā tika atrasti rokām uzbērti 10 - 15 m augsti svētkalni ar apakšzemes būvēm un ar atsevišķiem kapu laukiem blakus. Ap svētkalnu bija ierīkota kromlehs kalendāra vajadzībām (191).

Apbedījumi alās kopš 2. g. tk p. m. ē. bija izplatīti Pireneju pussalā un Rieteņa dienvidu galā. Alas ar skeletiem un pelnu urnām tika atklātas blakus gigantiskajām akmeņu būvēm. Nelaiķus un pelnu urnas novietoja alās izkaltās nišās. Šī tradīcija bija izplatīta Apenīnu kalnos, Sicīlijā, Mīnoja senkultūras apgabalos Pelasgijā, domā, ka gigantiskās akmeņu būves būšot cēluši un nelaiķus alu nišās apbedījuši nevis Rieteņa gala iedzīvotāji, bet pelasgi, kuru kolonijas bijušas Ibērijā (526).

Pelnu urnu kapi Rieteņa galā bija modē bronzas laikmetā. Tam mērķim taisīja plānas, labi apdedzinātas antropomorfās un zoomorfās amforas, kurām bija vai nu mucveidīgas, ovālas vai bikoniskas lejas daļas un vāki. Trauki ornamentēti ar ģeometrisku rakstu rindām, iekrāsojot ar melnu vai sarkanu krāsu - kā kurā novadā. Šis apbedīšanas veids tika nosaukts par Kapulauku senkultūru, jo sāka izplatīties plaši, kolektīvo apbedījumu uzkalniņu kapu lauki (424)

Zvankausu (kapu) urnu apbedījumi bija individuāli uzkalniņu kapi gan kapu laukos, gan grupās, gan atsevišķi kāda apdzīvota centra tuvumā, vairumā gadījumu tīrumā. Tāpēc tos uzskata par zemkopības un piemājas lopkopības kopienu vadoņu apbedījumiem.

Pelnus sabēra podos, podus pārsedza ar bļodu. Katru urnu apbedīja individuālā uzkalniņā. Tā bija zvankausu mode, kas bija izplatīta tikai Reinas upes piekrastēs un Beļģijai tuvos apgabalos. Citur bija katakombu apbedījumi (526).

Zvankausu kapus atkal nomainīja uzkalniņu skeletu kapi vienam mirušajam, kurš tika apbedīts līdzīgi tai modei, kura pastāvēja Azilas senkultūras laikā. Tātad tradīcijas nav bijušas stabilas (191).

Kritušos karavīrus apbedīja individuālajos skeletkapos.

Kritušo varoni guldīja ovālā, paseklā bedrē, ar galvu uz rītausmas pusi, uz muguras, saliektām kājām, bet sarkanā minerālā krāsa netika iekaisīta, acīm redzot, tāpēc, ka kritušais varonis tika apbedīts kaujas laukā.

Blakus lika vai nu šķēpa galu, zobenu un vairogu vai arī kara cirvi. Guldīja pilnā ietērpā. Virsū sameta ziedus. Bedri aizbēra un nolīdzināja. Virsū uzvēla akmeņus, uzbēra nelielu uzkalniņu. Tad ap kapu kalniņu izveidoja vienu vai vairākus akmeņu krāvumu riņķus, lai kritušo pasargātu no ļaunuma vai neļautu kritušā velim rudeņos blandīties starp dzīvajiem, jo visās baltu ciltīs pastāvēja uzskats, ka nedabīgi miruša cilvēka velis, ja netiek iesprostots kapā, nerod miera un staigā starp dzīvajiem (191).

Karavīru apbedījumi ir izsaukuši domstarpības. Šafariks un Tomašeks tos uzskatīja par franku, Milenbahs un Muks par franku un ģermāņu (191), V.Sedovs (70) par teiksmaino un viņa izfantazēto senslāvu venēdu kapiem. Toties V.Bitners (89) un L.Niderle (191) rakstīja, ka šajos kapos esot guldīti dažādu baltu etnosu karavīriem, kas krituši kaujā pret Romas leģioniem vai seno grieķu militārajiem tīkojumiem pēc jaunām, vēl neizlaupītām kolonijām, ka apbedīšanas varianti neesot nekas cits, kā vien kaujas apstākļu diktēto dažādo iespēju apbedījumi.

V.Sedova pieminētie venēdi, kā tagad ir noskaidrots, bija Umbrijas baltu tauta, kas cēlusies no illīriem, apdzīvoja Venēdu valsti vietās, kur tagad ir Horvatija, Albānija, Serbija, Melnkalne. Romas impērijas okupācijas dēļ daudzi venēdi sasēdās kuģos un aizbēga uz citu baltu tautu novadiem, kur tie tika draudzīgi pieņemti. Viņi nonāca arī tā sauktajā Gallijā un Zaļajās salās, kur tie pazīstami ar ķeltu un vandāļu vārdu, jo bija nikni karotāji pret visu rombisko, ienāca Latvijā, kur apmetās Ventas, Gaujas un Salacas piekrastēs. No tā laika radās Ventas upes tagadējais nosaukums. Viņi tika asimilēti, ienesdami jaunajās dzīvesvietās augsti attīstītu tekstila un metālu kalšanas mākslu.