Turpinājums

2. Senraksti un

arheologi par galindiem

Herodotam galindi bija "zemkopju un piemājas lopkopju skiti", kuri dzīvoja starp "lopu skitiem un antrofāgiem" ('miroņu rijējiem'), kā viņš sauca mednieku ciltis, un fenniem, kā viņš dēvēja Baltijas ciltis, kas dzīvoja dzimtu kopienu ciematos (123), bet eiri (īri) par fennu sauca dzimtas kopienas īpašumu. Tātad uz Herodota dotajiem nosaukumiem nevar paļauties.

Dīsburgas (Duisburgas, Dusburgas) Pēteris novietoja Galindite savā 1326. g. rakstu darbā blakus Sudowite (sudāviem). Tajā laikā krievu kņazi bija galindus izkāvuši, bet viņu paliekas meklēja patvērumu starp lejiešiem un senprūšiem. Latīniskajam Galindīte atbilst lietuviešu Galindai, latviešu (latgaļu) galindi, kas nozīmē “viņa gala ļaudis”.

Hronikā "Pagājušo laiku stāsti", kuru piedēvē Bizantijas teologam Nestoram, kā arī Laurentija un Ipatija 10. - 11. gs hronikās minēta kāda kareivīga cilts goļaģi, kura esot dzīvojusi Možaiskas apvidū, Protvas upes piekrastē, kāvusies ar krievu kņaziem, bet Kijevas Vladimiram izdevies goļaģus savaldīt pēc daudzus gadus ieilgušām kaujām (374).

Arheologs B.Ribakovs sauca goļaģus par gaļičiem un senām slāvu ciltīm (259), kaut gan krievu hronikās goļaģi minēti Možaiskā, bet gaļiči - Smoļenskas cietokšņa Gorodiščes aizstāvēšanas sakarā, abas ciltis sauktas par visniknākajiem krievu kņazu ienaidniekiem, kurus esot izdevies izkaut un padzīt, bet nekad un nekur ne goļaģi, ne gaļiči nav dēvēti par senslāviem (291;372;374;383).

Tajā pašā sakarā Lužices, id est Lauzices, idem Zarubincu senkultūras interpretētāji izvirzīja tās pastāvēšanas laiku 8. gs m. ē. tieši tajā pašā sakarā, kā B.Ribakovs nosauca gaļičus un goļaģus par senslāviem, kā Krievijas 19. gs vēsturnieks V.Sedovs nosauca par senslāviem Prūsijas Piemarē (Jūrmalā) dzīvojušās ciltis (70).

Ptolamaja kartē no Melnās jūras pret ziemeli bija parādīta Sindas upe, bet no tās pret dienvidrieteni kāds apvidus tika saukts par Soudionai (Sudāviju), bet no Sindas pret ziemeļaustreni kāds cits plašs apgabals tika saukts par Galindai (Galindiju), kas norāda, ka mūsu ēras sākumā galindi un sudāvi vēl dzīvojuši savos sākotnējos apgabalos, ka Ptolamajs it labi pazinis galindus un sudavus, kuri dzīvojuši šķirti.

Citi aheologi atvēlēja galindiem Desnas un Okas upju ūdens šķirtnes apgabalu, apgabalus pret austreni no Sindas (Dņepras), kur novietoja Volgas un Okas augšteces svētkalnu un pilskalnu apgabala Juhnovas senkultūras ziemeļa galu, Juhnovas senkultūras Okas augšteces apakšgrupu, Piedņepras senkultūras Dņepras - Daugavas apakšgrupas austreņa daļu.

   Galindu tuvākās kaimiņu ciltis bija Milogradas un Fatjanovas senkultūru ciltis (409), tātad lejieši, tambovi, latgaļi un mazkaļi, kurus vieni uzskata par bolgiem, otri - par galindiem, it kā Maskavas apgabala rieteņa rajoni būtu piederējuši galindiem, kam pretī saullēktu pusē dzīvoja māri un lielkaļi.