Runāja cirvji, runāja kapļi:
Paši brāļi nerunāja,
Zemes mātes klēpītī
Krievu, poļu guldināti.
2.8. pastāsts
Galindi
Dzīdama pēdas ziemeļbriežiem, lāčiem un vilkiem, kāda ģimene atrada labas medību vietas Desnas un Ugras ūdens šķirtnes biezokņos starp tagadējo Smoļensku un Kalugu, kur kāda ģimene uzcēla pastāvīgo apmetni pie Ugras izteces ezera un palika dzīvot līdz krievu laikiem. Tikai medību sezonās veica garākus pārgājienus. Tā sākās Leta un Māras kopīgās baltu cilts galindu etniskā vēsture.
Galindu vārds ir nācis no jēdziena gals, jo viņi dzīvoja atsevišķi no citām ciltīm Dņepras (Sindas) un Daugavas senkultūru apgabala malā, Sindas augšteces apvidū starp latgaļiem ziemeļa, mazkaļiem rītausmas, lejiešiem un sudāviem dienvidu pusē. Viņu tuvākie kaimiņi bija Polockas latgaļi un mazkaļi. Pēc cita uzskata mazkaļi esot bijuši tie paši galindi - viena no vairākām galindu ciltīm, kas pēc senkultūrām bija tuvāka māriem un valagiem, kamēr dienvidnieki pieslējās lejiešiem, bet Smoļenskas galindi - Polockas latgaļiem jeb ziemgaļiem (latgaļiem un lielkaļiem).
Kuru sadaļu lasīsim ?