Turpinājums

2. Bolgu senkultūras

Māras ģints ciltīm jeb kopīgā vārdā bolgiem (valagiem) bija savas atšķirīgas senkultūras, kas vispusīgi raksturo viņu dzīves veidu attiecīgā laikmeta griežos labāk par jebkuru pārskatu..

Dņepras - Doņecas senkultūra tiek uzskatīta par mezolita beigu un neolita senkultūru (8. - 3. g. tk p. m. ē.). Tā bija izplatīta novados no Sindas līdz Ziemeļa Doņecas vidustecei un pret ziemeli līdz Jilgai. Šajā apvidū ir zināmas ap 200 apmetnes un ap 100 kapulauku.

Balanovas - Ļalovas senkultūra bija bolgu neolita beigu un bronzas laikmeta sākuma senkultūra (4500. - 2600. g. p. m. ē.), kas tika izdalīta līniju keramikas dēļ pirms Eiropas Līniju keramikas senkultūras izdalīšanas, kaut gan Rietumeiropas Līniju keramika bija par 1000 ─ 1500 gadiem vecāka. Balanovas un Ļalovas senkultūras agrāk bija patstāvīgas, bet tagad tās apskata kā kopīgu Līniju keramikas ziemeļa austreņa provinces variantu.

Fatjanovas senkultūra tika izdalīta kā neolita beigu un agrā bronzas laikmeta (4. - 3. g. tk p. m. ē.) autohtoni un pakāpeniski no mezolita un neolita senkultūrām izaugusi bolgu  senkultūra. Arheologs O.Baders saskatīja Fatjanovas senkultūrā četru agrāko senkultūru (Volosovas, Kamas, Okas un Pievolgas) saplūšanu (129).

 

45. attēls. Bolgu puspagraba mājas shēma šķērsgriezumā un 3 māju sajūgumam ar platiem pagraba gaiteņiem: 1 - jumta novietojums (koka spāres ar  lubu vai niedru pārsegumu un caurumu korē dūmu novadīšanai); 2 - balsta stabs; 3 - māla klons ar asins, talka un oļu piejaukumu; 4 - akmeņu krāvuma pavārds, kas iedziļināts bedrē telpas vidū; 5 - plaša niša (pieliekamais kambaris); 6 - ēku savienošanas gaitenis, kas tika izmantots gan dzīvošanai, gan par noliktavām, gan piesietu lopu (govju, zirgu, vēršu, aitu) un ūdensputnu (pieradinātu pīļu un zosu) turēšanai; 7 - guļamās lāviņas gar pagraba sienām, kurās iekārtotas nišas sīku priekšmetu, darbarīku, trauku, apģērbu, ikdienā lietojamo lietu un pārtikas nolikšanai.

 

Fatjanovieši bija lieli meistari celtniecībā. Kaut gan mājas bija celtas kā lejiešu galā, tām bija savas atšķirības: cēla puspagraba divdaļīgās mājas ar divām trim piebūvēm, katru ar divām trim istabām. Abas daļas savienoja gaņģis ar jumta pārsegumu, kurā bija kopīga ieeja. Otra atšķirība bija tāda, ka jumta spāres bija garas un to galus nostiprināja zemē, izveidojot plašas pažobeles. Bedres bija ap 0,9 m dziļas, katra piebūve 80 m² plaša, jumta kore 2 m augsta (303).

 

 

46. attēls. Krīva (Lāča, Zalkša, Pērkona, Vīrišķās auglības) svētkalna shēma: 1 - galvas gala ziedokļa plakums ar ugunskura vietu; 2 - Pautu un svirpja kalniņu apakšzemes dolmeni ar ieeju no saullēktu puses; 3 - skeleta kaps vai pelnu urna akmens zārkā zem dolmena kalna  galvgaļa vidū; 4 - dobakmens pautu kalna plakumā kulta vajadzībām; 5 - jaunekļu iesvētību un saulgriežu svinību plakums svirpja  kalniņā ar daudzām ugunskuru vietām, akmeņiem sēdēšanai, kur parasti  atrok keramikas lauskas vai kādu metāla rīku; 6 - mehhiri saullēktu un saulrietu punktu noteikšanai skatā no ziedokļa vietas; 7 - akmens orientieri mēness ciklu pētīšanai. Krievu arheologi tos sauc par kriviču kurgāniem, zemgaļi - par zalkša kalniņiem, bet tie tika celti kopš 3. g. tk p. m. ē., kad kriviču vēl nebija.

 

Vīrišķo auglību slavinošajos svētkalnos tika apvienoti trīs mākslīgi pauguri: saullēktu pusē divi apaļi un stāvi Pautu kalni ar nelielu iedobi starp tiem vai bez iedobes (Zalkša kalniņš), bet no iedobes pret saulrietu izveidoja pagaro Svirpja kalnu jeb Zalkša asti. Šiem kalniņiem parasti bija plakana augšpuse, pat klons kulta norišu vajadzībām, piemēram, jaunekļu iesvētīšanai vīra kārtā.

Okas upes piekrastēs, Mordovijā, pie Lāčezera un Arhangeļskas guberņā atrastie Lāču kalni bija dobji: zem abiem Pautu kalniem bija divi, savā starpā ar eju savienoti dolmeni vai citas būves ar ieejām no Svirpja kalniņa pakājes, cauri lepniem vārtiem. Atrasti Lāča kalni, kas celti dabiskas izcelsmes paugurā, to pārrokot, kā arī mākslīgi celti Lāča kalni. Dabīgos kalnos tika raktas pagraba mītnes, kurām uzbēra zemes kārtu. Dabīgā kalnā celts Lāča kalns bija zem Jaroslavļas pilsētas, kurš vaidu laikos pārbūvēts pilskalnā. Lāča kalnos atrastas mātes, lāču un ūdensputnu māla un kaula figūriņas (101).

Fatjanovas senkultūras apbedījumi ir labi izpētīti. Mezolitā un neolita sākumā visur ir atrasti divu, blakus apbedītu vienveidīgo, mezocefālo eiropeīdu varietātāšu cilvēku galvaskausi - gargalvaini (koef. 72 - 73) un platgalvaini (koef. 73 - 74), bet neolita beigās un bronzas laikmeta sākumā abas varietātes ir saplūdušas, savstarpēji asimilējušās.

 

 

47. attēls. Aptuveni 2. g. tk p. m. ē. apbedītas un 35 g. vecas bolgu

sievietes galvaskausa skulpturāla rekonstrukcija (45). Golānu galā, -

no Okas vidusteces pret ziemeļaustreni līdz Obas upei, pārsvarā

saglabājās cilvēki ar platākām galvām (koef. 73,5), bet Volosovas

senkultūras teritorijā - Polockas latgaļiem tuvo gargalvainās

varietātes mezocefālo cilvēku tips (koef.72) (45;110).

 

Lauksaimniecībai Māras ciltīs bija sava īpatnība: zemkopība sākās vispirms dienvidu provincēs, bet Pievolgu sasniedza ne agrāk par 2. g. tk beigām p. m. ē., kur tā sākusies ar neparasti strauju attīstību. Atkritumu bedrēs atrastie mājlopu (govju, zirgu, aitu, suņu) kauli minētajā laikā ņēmuši procentuālu pārsvaru par nomedīto meža zvēru (lāču, vilku, aļņu, staltradžu, sumbru, lapsu, bebru, caunu u. c.) kaulu un saldūdens zivju zvīņu daudzumu. Augu un meža bišu medus vākšana ir ieņēmusi svarīgu vietu Māras pēcteču mielastā.

Pēc māla traukos iestrēgušajiem labības graudiem (māla masai piejauca kapātus salmus) var uzzināt, ka bolgi audzēja rudzus, auzas, miežus, kviešus, zirņus, linus, burkānus, kāļus, bietes, bet atkritumu bedrē atrastie mājlopu kauli apliecina, ka viņi turējuši slaucamās govis un ķēves, vilnas un gaļas aitas, cūkas, darba un jājamos zirgus aptuveni kopš 4200. g. p. m. ē. Bronzas laikmetā katrā mājā bija aužamie stāvi, vilnas un linu vērpjamās vārpstiņas.