Turpinājums

 3. Golāni

Golāni* - Kamas, Višeras, Pečoras, ziemeļa Ūralu senkultūras apgabala iedzīvotāji tagadējā Mordovijā, Permas apgabalā, Komi republikā, kuru arheoloģiskos pieminekļus ir pieņemts dēvēt par Kamas neolita senkultūru, kas izdalīta keramikas savdabību dēļ. Patiesībā tā bija lentas keramikas senkultūra.

Golānu senči ienāca Kamas upes baseina upju piekrastēs ap 10300. g. p. m. ē. un uzcēla pirmās trīs pastāvīgās apmetnes Kamas upes augštecē, vairākas apmetnes visgarām Pečoras upei, divas apmetnes Višeras upes augštecē, vienu apmetni Okas upes deltas apvidū. Šīs pirmās apmetnes saglabājās vismaz līdz huņņu laiku sākumam un ilgāk, kamēr no Sibīrijas ieradās somugru ciltis (110).

Kamas golāni lietoja mazkaļu brūno kramu, bet ātri apguva Ūralu zaļganā krama atradnes. Viņu pēcnācēji apmetās dzīvot alās Višeras un Kamas upju piekrastēs, kur atstāja apbrīnojami reālistiskus grebtos un krāsainos (melns, sarkans) zīmējumus uz alu sienām - dejojošas sievietes, lāču un ziemeļbriežu medību skati, savādas rakstu zīmes, kurās saskatāmi pazīstamie baltiešu ornamentu sākumi. Tādi zīmējumi bija arī uz klintīm, kuras tajā pusē sauc par stabiem. Kādā stabā bija attēlota savvaļas zirga savaldīšanas aina, par kuras rašanos zinātnieki nav vienis prātis, jo zirga savaldīšanas ainas esot bijušas skitiem un sarmatiem. Tāpēc viņus nosauca par ūraliešiem, kā tika nosaukti somugru senči, kaut gan kapulaukos apbedīti vienveidīgie eiropeīdi (110).

Šajā milzīgajā apgabalā bija daudz patstāvīgu, savstarpēji tālu izvietotu kopienu, kuras uzturējušas maiņas tirdzniecības attiecības, par ko liecināja zaļganā un rozā krama izplatība, kaut gan tās atdalīja drumi, satiksmi uzturēja pa takām gar upju piekrastēm vai, visticamāk, laivās.

Tas bija vēsturiskais novads, no kura sākās Rieteņa Sibīrijas atklāšana un caur kuru ienāca Eiropā somugri.

Ūralu piekalnēs un tagadējā Mordovijā golāniem bija pašiem savi rūpali, kuros ieguva dārgakmeņus, bronzu, vēlāk arī dzelzi. Kausēja rūdu, kala mednieku šķēpu uzgaļus, nažus, lemešus, sirpjus, rotas lietas, inkrustētas ar malahītu un citiem Ūralu pusdārgakmeņiem.

Tur pat bija podnieku darbnīcas. Viņi jauca klāt māla masai pegmatīta un malahīta smiltis, talku, kurš pēc trauka apdedzināšanas piedeva taukainu spīdumu, bet pusdārgakmeņu smiltis saulē mirdzēja zaļganiem un zeltainiem stariem. Ārpusi apdarināja ar sīku bedrīšu, ķemmīšu un ar naža galu ievilktām līnijām, kuras atgādināja dzeloņstiepļu nospiedumus, it bieži bedrītēs iespieda sīkus pusdārgakmeņu gabaliņus. Būtībā tā bija lentas keramika, jo rotājumi bija izvietoti lentā gar trauka apkakli vai dibenu. Viņu trauki bija atšķirami no citu novadu māla traukiem ar šīm piedevām. Pēc 2. g. tk p. m. ē. golānu spīguļojošie trauki bija izplatīti arī kaimiņu novados, pat Karēlijā, Hirkānijā (erji) un Pelasgijā.

Agras zemkopības pazīmes ir atklātas tikai Kamas lejteces apgabalos, kur audzējuši auzas, miežus, linus, turpinādami vākt dabas bagātības, medīt, zvejot zivis, par ko liecina zvēru kaulu un zivju zvīņu atradumu pārsvars par zirgu un aitu kauliem, māla masā iestrēgušas auzas, mieži un linsēklas. Ne jau velti upei dots Kamas vārds (kama - graudu biezā putra)

Rūpniecības centrs atradās tagadējās Mordovijas teritorijā. Kausēja Ūralu kalnos izrakto varu, alvu, dzelzi, kala zaļā krama senlietas, taisīja traukus. To visu iemainīja pret maizes labību vai citām importa precēm, par ko var spriest no tā, ka, izņemot zvēru, zirgu un aitu kaulus, zivju zvīņas, linsēklas, nekas cits neliecināja par zemkopību. Tātad šajā centrā bija attīstīta arī vilnas un linu vērpšana un aušana.

===================================

* golāni - latgaļu izloksnē *gols > 'gals', golāni > ‘galenieki’