Dņepras ─ Doņecas senkultūra

Dņepras - Doņecas senkultūra tiek uzskatīta par epipaleolita beigu un neolita senkultūru (12. - 3. g. tk p. m. ē.). Tā bija izplatīta novados no Sindas līdz Ziemeļa Doņecas vidustecei un no tās pret ziemeli līdz Jilgai (Volgai). Šajā apvidū ir zināmas ap 200 apmetņu un ap 100 kapulauku.

Atsegti zemē iedziļināti mājokļi, tā sauktās stāvbaļķu būves, turklāt mājokļi bija savienoti virknēs ar zemē iedziļinātām pārsegtām ejām, noliktavu bedres, kas liecina par agru pārtikas uzkrāšanu ziemas periodiem. Pārtikas glabāšanas bedrēs tika atrasti govju, zirgu, cūku, suņu, lāču, vilku, lapsu, bebru, caunu, sabuļu u. c. dzīvnieku kauli, liels daudzums zivju zvīņu.

Atrasti ar sarkano minerālo krāsu apkaisīti kolektīvie apbedījumi akmens un koka šķirstos uz sāna ar saliektiem ceļgaliem, mirušie orientēti ar galvām pret saullēktu.

Raksturīgi smaila dibena māla trauki ar ķemmes švīkājumu un dūrienu bedrīšu ornamentiem, sakārtotiem joslās trauka augšdaļā (zalkša līkloči, skujiņas, “arumi”, “vieta, kurā es dzīvoju”, bedrītes dažāda skaita kombinācijās u c.). Izplatīti Ūralu zaļganā, Rževas rozā, Maskavas apgabalā sastopamā tumši brūnā krama augšminētā veidā kalti, dūres cirvji, naži, kasīkļi, bultu un šķēpu uzgaļi, kā arī vilka zobu, gliemežnīcu un oļu krelles un piekariņi, raga kapļi, kaula žebērkļi, zivju āķi, tā sauktās putnu bultas, kaula spraužamās un šujamās adatas, dažādas plāksnītes, kuru pielietojums nav zināms.

Perioda beigās bija sākuši nēsāt sudraba, zelta un vara rotas.