Turpinājums

9. Lejiešu pieminekļi

Lietuvā un Baltkrievijā

Kāda Leta ģints ziemeļa atzara ģimene 11. g. tk sākumā p. m. ē. sasniedza Nemūnas upes piekrasti Eiguļos, kur iekārtoja pirmo apmetni un palika dzīvot pastāvīgi, savairojās, sadalījās vairākās brāļmāsu poligāmiskās dzimtās un ģimenēs, kuras meklēja jaunus medību laukus Nemūnas, Neris un Sindas augšteces novados. Taču incestam jau agri tika noteikts tabu, kas dažkārt bija par iemeslu ģimeņu sadalīšanai.

Pēc kāda laika eiguļiešiem un neriešiem pietrūka krama. Kamēr nebija atklātas krama atradnes Sindas augštecē un nodibināti savstarpējie sakari, darbarīku izgatavošanai sāka izmantot ziemeļbriežu ragus un kaulus. Tā radās Lietuvā izdalītā Eiguļu senkultūra, kurā R. Rimantiene saskatīja Madlēnas senkultūras iezīmes (151).

Pēc kādiem 100 - 200 gadiem Nemūnas piekrastē ieradās teikā minētie trīs brāļi no Svīdra ģints, kuru pēcnācēji aizceļoja uz Kurzemi, Viļņu un Polocku (daugavieši), atnesa līdz Svidru klasiskos bultu uzgaļus. Viņi saradojās ar eigulietēm. Jaunākie brāļi esot nozaguši eiguliešu meitas un aizbēguši, bet vecākais brālis kļuvis par vīru māsām bagātā eiguliešu ģimenē. Tā Svidra senkultūra sajaucās ar Eiguļu madlēnisko kultūru. Arī par to rakstīja R.Rimantiene. Tajā iegāja arī Viļņas senkultūra. To radīja tā brāļa ģimene, kura nomaldījās un nokļuva Viļņas novadā, bet tās mazbērni izvēlējās medību laukus Polockā pie Daugavas. Starp šiem vissenākajiem Lietuvas senkultūru centriem atradās jaukta tipa senkultūru apgabali, kuros iegāja gan lejiešu gan svīdru, gan jaukto ģimeņu senkultūru mantojums.

Par Nemūnas senkultūru kopienu rašanās centriem uzskata Lietuvas Varenas rajona Dubiču 1a, 2a, 3a, Margu 1a un Šventojas apmetni Baltijas jūras piekrastē, Baltkrievijas Pinskas rajona apmetnes Bobrikas upes terasēs un mītnes ap Kretonas ezeru, Sarnātes (Ventspils rajons) un Lubānas ezera pāļu mītnes Latvijā (449), bet apmetnēm Latvijā nav etniskās kopības ar apmetnēm Lietuvā un Baltkrievijā, kas pierāda, ka pirmie ieceļotāji Latvijā bija svīdri, nevis lietuviešu senči. Taču atcerēsimies, ka svīdri caur Sembri kā ciltstēvu un arī ciltsmāti bija Leta pēcnācēji, ieņemti incestā, kura dēļ gan Sembris, gan Svīdrs bēga no savām ģimenēm, jo tabu incestam jau pastāvēja tolaik un par to draudēja nāves sods ugunī. Tātad svītru klejojumiem bija divi iemesli - bailes no soda un labāku medību lauku meklējumi. Vēl derētu atcerēties, ka medību laukiem pastāvēja pirmatklājēja īpašuma tiesības, kas bija par trešo iemeslu jauno pāru aiziešanai no tēva un mātes ģimenes svešumā. Kurš no trim minētajiem iemesliem dominēja un kurš dominēja katrā konkrētā gadījumā, tas virs nav konstatējams.

Eiguļu arheoloģiskie pieminekļi bija epipaleolita un mezolita sākuma Svidru senkultūras un Piedņepras tā paša laikmeta senkultūras sajaukums un izpaudās patstāvīgas un jaunas etnokultūras formā, kuru raksturoja: šauri Svidru Nobeļas varianta krama bultu uzgali, gari kasīkļi, ķīļveida dūrescirvji, bieži cērtami abiem galiem, veidoti dubulta ķīļa formā, kas bija nākamo laivascirvju prototips, no abiem galiem skaldāmi nukleji, laba retuša.

Šīs senkultūras apmetnes atklāja Nemūnas upes palienes augšējās terasēs. Vēlākie, mezolita sākuma, Eiguļu senkultūras pieminekļi jau bija augtākās vietās - trešajā piekrastes terasē, kas norāda, ka bija sākusies intensīva Baltijas Ledus ezera kušana un ar to saistīta virszemes ūdeņu līmeņa celšanās. Tas notika Joldijas jūras pirmajā fāzē, kad tikko sāka atdzimt meži un mežu fauna.

Viļņas arheoloģisko pieminekļu krama senlietas raksturoja paplatie, lauru lapas formas Svidru bultu uzgaļi, kādi tika atrasti arī daugaviešu apmetnēs Polockā. Tie bija labi retušēti no vienas puses. Vienā galā bija vai nu bedrīte vai kātiņš stiprināšanai. Kasīkļi bija īsi. Toties dūres cirvju abi gali bija asināti. Starp asmeņiem bija izveidots sašaurinājums satveršanai. Cirvju asmeņus veidoja apaļīgus. Naži bija stūraini. Divu galu nukleji.

Viļņas grupā iegāja Šiļaļu apmetnes. Šilaļu apkārtnes apmetnes atradās upes apakšējā terasē, kas rāda viņu agrīnu izveidošanos auksta laika periodā. Tad apmetnes tika paceltas augšējā terasē, bet pēc kādiem 500 - 600 gadiem atkal zemāk.

Tātad tas noticis svārstīgajā Belinga klimata periodā ap 11. g. tk p. m. ēras.

Senlietas ir bijušas tādas pašas, kādas atrastas Šlezvigas un Holšteinas Agensburgas, Lietuvas un Kurzemes jūras piekrastes, Polockas, Latgolas, Igaunijas un Karēlijas epipaleolita apmetnēs. Rimantiene šo salīdzinājumu virkni paplašināja ar paleolita apmetnēm Polijā, Vācijā, Beļģijā, Britu salās, Zviedrijā (140a; 267), kas atbilst teikai par svīdru ziemeļbriežu mednieku ceļojumiem.

Joldijas jūras otrajā fāzē saradās jaunas Viļņas senkultūras apmetnes līdz pat Kauņai. Tās ieņēma tādu kā vidējo stāvokli starp piejūras sembru pirmajām apmetnēm un Viļņas senkultūras apgabalu. Vienīgi Augštaitijas purvos un silos neviens nedzīvoja līdz pat 25 .- 20. gs p. m. ē., kad cilvēki savairojās un izveidojās tagadējā dabas vide, sākās līdumu zemkopība.

Jauktā tipa senkultūras apmetnes atklāja Neris un Šventojas piekrastē (Samantoņi, Draseiki, Veršvi u.c.), kā arī Nemūnas augšteces ūdensšķirtnes apgabalā.

Jauktā tipa senkultūras raksturoja svīdru bultu uzgali ar samērā sliktu divpusīgo retušu, trapecveida uzgaļi, kaula harpūnas, kaula sirpji ar sīku krama plāksnīšu asmenīšiem, brieža raga kapļi, kaula vienpusējie žebērkļi.

Agrajās apmetnēs atrasti lielizmēra krama kasīkļi (Naņuku un Raudondravju apmetnēs), kas rāda, ka pirmie ieceļotāji bija leti, bet vēlāk viņi sajaukušies ar svīdriem. Apmetnēs saglabājušās tikai pavārdu ugunskuru vietas. Tajās atrada žagaru, kritalu un celmu ogles, ziemeļbriežu kaulus (151).

Kundas senkultūras pieminekļi, kuriem pieder galvenokārt raga un kaula darba rīki, medību un zvejas ieroči, ir savrūpatradumi purvos, piemēram, apmetnē pie Ķirsnas upes un Balsupes krastā Marijampoles apriņķī, pie Patilču ciema Telšu apriņķī un Rešķetas upes krastā, tostarp žebērkļi ar krama šķilu nazīšiem rievās, vienpusējiem un divpusējiem zobiņiem, dažāda veida raga un kaula durkļi, kurus daži sauc par putnu bultām, dažādas formas raga cirvji, raga cirvju ar kāta caurumu un iedobi krama asmeņu iestiprināšanai. Tādas ir ap 45 senlietas, par kurām vēl aizvien strīdas, vai tās pieder epipaleolitam, mezolitam jeb neolitam, vai arī Maglemozes senkultūrai, bet visi Lietuvas zinātnieki ir vienis prātis, ka tādas senlietas stiepjas cauri Žemaitijai gar jūras piekrasti līdz pat Ventas ietekai pie Ventspils.

Mezolitā un neolita sākumā Lietuvā bija trejas vietsēžu kopienu konglomerācijas

Pirmā bija prūšu - žemaiču - kuršu apmetņu grupa Ancilus ezera (topošās Balltijas jūras) piekrastu augstienēs, kurās ilgstoši lietoja raga un kaula rīkus, bet kokapstrādei lietoja lielus krama un brieža raga dūrescirvjus, Ancilus ezera piekrastē uzlasītās sīkas kramakmeņa atlūzas un krama oļus izmantoja svīdru tipa uzgaļiem bultām šķēpiem kaula sirpju (zāģu) asmenīšu izgatavošanas, bet stāvbaļķu apaļās mājiņas cēla morēnu pauguros, jo Ancilus ezera laikā bija vērojama virszemes ūdeņu pārbagātība. Šīs grupas senkultūru raksturoja Sarnātei tuvi pieminekļi (2.2.ps) jeb tā sauktā Maglemozes senkultūra, kura iezīmējās ar uzturvielu uzkrāšanu pagrabos un atkritumu samešanu bedrēs ārpus apmetnes teritorijas.

Otrā bija Viļņas - Kauņas apmetņu grupa Nemūnas labā krasta pieteku piekrastēs, kuru teritorija pieslējās Polockas daugaviešu un pirmās grupas apmetnēm. Arī viņi cēla stāvbaļķu mītnes upju augšējās terasēs, pārsvarā lietoja krama kalumus, kramu iegūstot Balkrievijā. Ignalinas novada purvāju un ezeru novadi arvien vēl nebija apdzīvoti virszemes ūdeņu transgresijas dēļ. Kauņas apmetņu iedzīvotāji tā pamazām saplūda ar saviem etniskajiem radiniekiem - Polockas latgaļiem un Augšzemes sēļiem. Dzelzs laikmeta sākumā ziemas gala latgaļu, lielkaļu un valagu ciltis ieceļoja Augštaitijā un Zemgalē somugru un krievu ekspansijas dēļ.

Trešā bija Austreņa Lietuvas (Auštras) grupa, kuras apmetnes aizvirzījās līdz Sindas augšteces un izteces novadiem, kā arī līdz Villijas upei Baltkrievijā - kaimiņos otrai grupai. Viņi lietoja brūnganpelēko kramu, kuru ieguva Osmjānu, Novopolockas un Minskas augstienēs.

Minēto apmetņu grupā dzīvoja mednieki, zvejnieki un vācēji. Pēc 20. gs p. m. ē. bija vērojama lēna, pakāpeniska un nevienmērīga zemkopības un piemājas lopkopības attīstība. Šo senkultūru attīstībai var izsekot pēc Viļņas senkultūras Kampiņu apmetnē atrastā un visā Lietuvā dažādos laika posmos izplatītā krama cirvja. "Neolita pirmā pusē tam sākumā bija ovāla, vēlāk asmens galā - stūraina forma, lēcas veida šķērsgriezums un slīpēta asmens šķautne. Neolita otrā pusē cirvjiem ir ovāls šķērsgriezums, biezs pietes gals, un slīpējums sedz plašāku virsmas daļu. Trešajā posmā cirvji ieguva trapeces veidu, šķērsgriezums bija ovāls ar taisniem galiem vai četrstūrains, slīpējums sedza visu virsmu. Šie cirvji tika pagatavoti no Baltijas krama un izplatīti visā Lietuvā, Latvijā, Prūsijā, Austrumpolijā, Baltkrievijā" (569). Šis Baltijas krams bija atrodams tagadējās Baltkrievijas teritorijā un Austreņa Prūsijā.

Pēc 4500. g. p. m. ē. sākās Nemūnas grupu dalīšanās vēl sīkākās konglomerācijās, kurās iegāja agro Sindas aušteces protogalindu un Pripetes labā krasta protosudāvu un Vislas - Mazūru protoprūšu kopienas, tātad var runāt par protoprūšu, protosudāvu un protogalindu cilšu izveides sākšanos un nodalīšanos.

Vispirms atdalījās Nemūnas lejteces - Vislas - Oderas senprūšu novadi ar savu neatkārtojamo kultūras mantojumu, kurš bija tuvs sembru kultūras mantojumam, ko ietekmēja pelasgi, rūti un umbri kopš agras zemkopības un piemājas lopkopības kopienu izveides sākuma.

Atdalījās Augšzemes sēļi, Polockas latgaļi un Smoļenskas galindi, kas iezīmējās arheoloģiskajos pieminekļos ar atšķirīgu senlietu stilu. Taču saglabājās kopīgas augšminētās Nemūnas senkultūras iezīmes (449).

Šāda etniskā aina saglabājās Lietuvā līdz lietuviešu etnosa izveidei pēc Lietuvas valsts nodibināšanas agrajos viduslaikos, jūtama pat tagadējos lietuviešu dialektos.

 

 

41. attēls. Načas (Baltkrievija) figurālā Lāča (Pērkona) svētkalna shēma, kurā apzīmētas atradumu vietas: 1 un 2 - atrakumu tranšejas,  F - apbedījums pūces zoomorfajā urnā; < - apakšzemes akmens  mūra palieku vieta, respektīvi, apakšzemes dobums ar ieeju (1); D - muldakmens; U - slīpēts krama laivas cirvis; L - ugunskuru vieta.

 

Auštras galā, lejiešu teritorijas saullēktu novadā, kas robežojās ar galindu un sudāvu apdzīvotajām teritorijām, ir atklātas 200 dzīves vietas Lietuvā un 114 dzīves vietas Baltkrievijā, kurās konstatēja 1500. g. p. m. ē. attīstītas palienu un līdumu zemkopības un piemājas lopkopības iezīmes. Šis saimniekošanas veids ir pastāvējis līdz 13. gs m. e. atklātās upju, upīšu, strautu un ezeru piekrastēs un meža ielokos, kur iekopti līdumi 30 - 50 ha platībā katrā kopienā. Visvairāk zemkopības un piemājas lopkopības dzimtu kopienu pieminekļu atklāja Miskas, Osmānu, Novopolockas augstienē, kurās kopš epipaleolita pastāvējušas akmeņkaļu darbnīcas upju piekrastēs, kur atsedzās pelēkbrūnā krama karjēras. Atrastas vairākas vietas, kurās iegūts krams ar kveldināšanas un straujas atdzesēšanas metodi, proti, iegūšanas vietā sakūra pamatīgu sārtu. Kad akmens bija nokaitēts, to aplēja ar virzītu ūdens šalti, lai tas sasprāgtu gabalos. Domā, ka akmenī taisīti urbumi.

Auštras gals bija tam laikam necerēti biezi apdzīvots. Visbiezāk bija apdzīvoti Ulas, Ditvas, Žižmas, Merķes, Nemūnas, Isas, Vileikas, Virvītes upju piekrastu, Maikšinku, Šalčininku un Pamūšas Daugajas rajoni. Dzelzs laikmeta sākumā apmetņu skaits bija dubultojies ne tikai cilvēku savairošanās dēļ, bet arī Ziemas gala ciltīm ieceļojot no tāliem ziemeļa novadiem, no kurienes tās izspieda somugru ciltis, par ko liecināja straujš apdzīvotības pieaugums Zemgalē un Augštaitijas augstienē.

Minēto augstieņu novados ir atklātas 6 mezolita un neolita sākuma akmeņkaļu apmetnes (nav keramikas lausku, bija daudz krama lausku, pusgatavu kalumu, nukleju, krama akmens bluķu, 22 agrā metālu laikmeta ražojošās zemkopības sākuma kopienu ciematus, kuri ap 500. g. p. m. ē. tika apjozti ar vaļņiem un mietu žogiem, 4 Raganu svētkalni - katrā novadā pa vienam, 11 pilskalnus ar priekšpilsētām, kuri celti aptuveni 7. - 9. gadsimtā, tātad krievu kņazu ekspansijas sākumā, 8 uzkalniņu kapu laukus, 9 zemkopības vietas, kurās ežmalā bija palikuši krama kapļi, pamestas bronzas izkaptis, bet meža malā ir bijuši lieli ciemati, tiem blakus - skeletu kapu uzkalniņi ar guldījumiem akmens zārkos, kuri apkrauti akmeņiem: kad vienuviet apbedīti 5 - 6 cilvēki, ap apbedījumu vietu salikts akmeņu vaiņags, pāri uzbērts 1,0 - 1,5 m augsts uzkalniņš. Spriež, ka darbarīkus būs pametuši, bēgdami no vīkingiem vai krieviem.

 

 

42. attēls. Dukštu Raķēnu, Dušeķu Zēlabaiņu, Nemeņču Voronišķu un Šventenes Mežoņu kapulaukos atrastās emaljētās pakavsaktas (99e).

 

Katrā šādu 5 - 9 vai pat 12 ciematu grupā (sevišķi Sindas un tās pieteku piekrastēs) tika atrasti uzkalniņi, zem kuriem bija ap 1 - 1,5 m augsts, 1,5 - 3m² plats akmeņu dolmens ar ozola baļķu pārsegumu, kā arī nelieli dolmenu tipa galdakmeņi. Lielie dolmeni bija tukši, acīm redzot, kalpoja rituālu vajadzībām kā Raganas svētkalni (uzbērumi puslodes formā). Tikai dažos atrada Svidru tipa bultu uzgaļus, pulētus laivas cirvjus un metāla rotu paliekas. Tātad šie svētie, mākslīgi uzbērtie dobjie kalniņi kalpojuši kopš 3. g. tk p. m. ē., kas lika pārskatīt agrāk izteiktos minējumus par zemkopības sākumu. Galdakmeņu trilita dolmeniem bija uzbērti virsū 0,6 - 1,0 m augsti pauguri. Zem galdakmeņa bija atstāta līdz 60 cm augsta telpa, kurā ir krāvuši grēdā antropomorfās pelnu urnas ar pūces simboliem, tātad ar Žemīnes un Giltenes simboliem. Uzkalniņu aplika ar akmeņu riņķi un pārsedza ar pļavā ņemtām zaļām velēnām (99i).