Kundas senkultūra

Kundas senkultūra bija daļēji epipaleolita un daļēji arī mezolita (11. - 7. g. tk p. m. ē.) senkultūra Baltijā. Nosaukta pēc Kundas apmetnes Igaunijā. Atklāta 1870. gadā.

Kundas senkultūrai ir šādas pazīmes:

z         kaula un raga šķēpu gali;

z         kaula un raga harpūnas (žebērkļi);

z         kaula un raga bultu uzgaļi, tā sauktās putnu bultas;

z         kaula un raga kalti un cirvji;

z         kaula un raga dunči;

z         krama lausku iestiprinājumi kaulā (tā sauktie sirpji un zāģi);

z         nodarbojās ar medībām (zvēri un putni) un zveju upēs, ezeros, jūras malā;

z         vāca savvaļas augus un saknes;

z         ģērbās zvērādās; taisīja kaula un gliemežnīcu rotas.

Tas bija plūdu laiks. Nekādi tāli pārgājieni nebija iespējami. Tāpēc pārgāja uz vietsēžu dzīves veidu. Tā kā Baltijā ir sastopami tikai sīki krama oļi un sīkas krama šķembas, kas darbarīku kalšanai nevarēja noderēt, turklāt tās pašas bija izskalotas tikai jūrmalā, citur tās klāja sanesas, tad darbarīkus taisīja no kaula, raga un koka.

Pārtika no ziemeļbriežu gaļas. Tikai pēc 9 gadu tūkstoša ēdienkarte ievērojami paplašinājās ar riekstiem, medu, savvaļas sakņaugiem, graudiem, ogām, sēnēm, jo agrāk šo augu Baltijā vēl nebija.